Intervija

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.
Sputnik

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMONa komandieris: es būtu varējis kļūt par diktatoru

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgas OMONa komandieris: impērijas pēdējais karavīrs

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Lietuvas tiesa aizmuguriski notiesājusi bijušo OMON darbinieku par "agresiju" pret valsti

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.