Pirmo reizi pusgadsimta laikā ASV izmantos atomenerģētiku ne tikai Jūras kara spēkiem vien. Par to, kādiem nolūkiem Vašingtonai vajadzīgi jauni kompakti reaktori, portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Rezerves avots
ASV Bruņotajos spēkos kodolreaktorus izmanto zemūdenes un aviācijas bāzes kuģi. Pateicoties tiem, lielākie ASV flotes vimpeļi var atrasties jūrā gandrīz neierobežotu laiku.
Kodolenerģija tiek izmantota arī citu valstu Jūras spēkos. Piemēram, Francijā to izmanto aviācijas bāzes kuģis "Charles de Gaulle", Krievijā – smagais raķešu kreiseris "Piotr Velikiy". Tomēr ASV kodolkuģu ir daudz vairāk, un viņi nedomā apstāties pie sasniegtā.
"Saskaņā ar prezidenta Trampa rīkojumu Aizsardzības ministrija izstrādās un īstenos enerģētiskās elastības un efektivitātes demonstrācijas plānu valsts iekšienē no mazas jaudas kodolreaktoru radīto izdevumu viedokļa, kā arī izmēģinās mazas jaudas mobilo reaktoru. Tamlīdzīgi enerģijas avoti ir neaizvietojami tālā kosmosa pētījumiem, kur nav iespējams izmantot Saules enerģiju, kā arī aizsardzības jomā," ziņoja Baltā nama preses dienests.
Valdības iestādes neprecizēja, kādiem nolūkiem vajadzīgi kompakti kodolreaktori. Portāla defensenews.com eksperti uzskata, ka runa ir par rezerves jaudas avotiem armijas bāzēs. Ja aptrūkst elektrības padeve militārajam objektam, reaktors nodrošinās ar enerģiju vitāli svarīgas iekārtas. Saskaņā ar rīkojuma tekstu, pirmā prototipa izmēģinājumus plānots sākt pusgada laikā. Speciālisti domā, ka tas notiks Nevadas poligonā, vienā no lielākajiem ASV.
Iekarot kosmosu
Nekomerciālās organizācijas Secure World Foundation eksperts kosmiskās drošības jautājumos Braiens Vīdens atgādināja, ka bez kodolenerģijas nav iespējams iztikt ilgstošos, arī pilotējamos lidojumos uz Mēnesi, Marsu un citām planētām. Perspektīvā reaktori būs vajadzīgi pirmajām ārpuszemes kolonijām. Daži speciālisti uzskata, ka jaunās tehnoloģijas var izmantot arī orbitālās ieroču platformas. Principā, šāds scenārijs iekļaujas ASV Kosmisko spēku agresīvajā doktrīnā, kas uzskata kosmosu par potenciālo kaujas lauku.
"Domāju, pārsvarā tas amerikāņiem vajadzīgs kosmiskiem mērķiem, - sarunā ar RIA Novosti pastāstīja žurnāla "Arsenal Otečestva" galvenais redaktors Viktors Murahovskis. – Ar vārdu "kodolreaktors" mēs saprotam dažādas lietas. Pirmkārt, tā ir iekārta, kas darbojas uz urāna šķelšanas ķēdes reakcijas bāzes ar palēninātājiem un jaudas regulēšanu. Krievijā tamlīdzīgas iekārtas jau radītas "Burevestnik" un "Poseidon" vajadzībām. Otrkārt – izotopu kodolenerģijas avoti, ko izmanto satelītiem, radiobojām un meteostacijām. Tās nav tik efektīvas, toties nerada tik spēcīgu fonu."
Eksperts atgādināja, ka 50.-60. gados gan ASV, gan PSRS centās izstrādāt kompaktu kodolreaktoru lidmašīnām. Tomēr no šiem projektiem atteicās – neviena, pat pati lielākā lidmašīna nespēja panest ekipāžas bioloģiskās aizsardzības sistēmu. Tāpēc reaktori tiek lietoti tikai lielajos kuģos.
Murahovskis konstatēja, ka līdz šim nevienai pasaules valstij nav izdevies radīt kompaktu reaktoru uz kodolu dalīšanas reakcijas bāzes, ko būtu iespējams izmantot pilotējamās lidmašīnās, nelielas tonnāžas kuģos vai uz sauszemes transporta līdzekļiem. Vienlaikus eksperts apšaubīja, ka amerikāņi varētu plānot atkārtot Krievijas "Burevestnik" vai "Poseidon".
"Šīs sistēmas ir visnotaļ specifiskas, - viņš paskaidroja. – Tās izstrādātas garantētam atbildes triecienam jebkādos apstākļos, ja agresors izvērsīs kodolkaru, vai Rietumu pretraķešu aizsardzības sistēmas nivelēšanai. Amerikāņiem jau pietiek ieroču, kas šiem mērķiem ir piemērotāki."
Radiācijas problēma
Savulaik kodolspēkiekārtu mēģināja izstrādāt starpkontinentālajiem stratēģiskajiem bumbvedējiem Convair B-36, ko ASV GKS izmantoja no 1949. līdz 1959. gadam. Lidojošās laboratorijas NB-36H priekšdaļā uzstādīja 12 tonnu aizsargkapsulu. Savukārt ātro neitronu reaktoru ar 1 MW jaudu – 1,2 metri diametrā un 16 tonnu svars – bumbu nodalījumā. To vajadzēja palaist gaisā un atdzesēt ar atmosfēras gaisu, kas iekļūst caur gaisa savācējiem. Eksperimentālā mašīna devās 47 reisos, tomēr kodoldzinēju ieslēdza tikai uz ļoti īsiem laika sprīžiem, lai arī iecere izskatījās pievilcīga. Tādu lidaparātu varētu izmantot gan kā stratēģisko bumbvedēju, gan izlūku, kas spētu vairākas diennaktis atrasties gaisā bez degvielas uzpildes. Tomēr problēmu bija pārāk daudz.
Pirmkārt, katra kodollidmašīna, pēc būtības, ir "netīrā" bumba, kas var nokrist arī uz savējiem. Otrkārt, eksperimentālais borts gaisā atstāja aiz sevis radioaktīvo vielu "asti". Visbeidzot, ekipāža tik un tā saņēma spēcīgu apstarojumu. Starpkontinentālo ballistisko raķešu – kodolieroču galveno nesēju – attīstība nivelēja visas sarežģītās un bīstamās kodollidmašīnu programmas perspektīvas.
ASV mēģināja uzstādīt kodolreaktoru uz sauszemes tehnikas. 25 tonnas smagais tanks Chrysler TV-8 nekad netika ražots masveidā – izgatavots tikai pilna izmēra makets, aprīkots ar daļu paredzēto sistēmu. Mašīnu vajadzēja darbināt tvaika dzinējam, kuram siltumu piegādātu neliels kodolreaktors. Tiesa, amerikāņu karavīri korporācijas Chrysler ieroču meistaru novatorisko noskaņojumu nenovērtēja. Viņi atzina, ka tanks ir pārlieku sarežģīts, tā iespējas nebija pietiekami plašas, lai liktu atteikties no tradicionālajām mašīnām. 1956. gada 23. aprīlī projektu TV-8 slēdza.