Pirms paša Jaungada Ukrainā pēc revīzijas izdarīts negaidīts atklājums: noliktavās gandrīz vairs nav kartupeļu. Tikai dažos uzņēmumos krājumi pārsniedz 20 tūkstošus tonnu. Valstij, kuras iedzīvotāji tikai uzturam vien (neskaitot pārstrādi, dzīvnieku barību un sēklu fondu), saskaņā ar vietējās statistikas datiem, patērē 5,7 miljonus tonnu kartupeļu gadā, tādi krājumi ir tīrais sīkums. Tātad Ukraina saskārusies ar otru kartupeļu krīzi no vietas, portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Ļevčenko.
No vienas puses, tas spilgti demonstrē, cik sekmīgi īstenojas plāni uzbūvēt "agrāro superlielvalsti", ko agrāk ne vienu reizi vien prezentējuši ukraiņu varasvīri (piemēram, Petro Porošenko un Arsēnijs Jaceņuks) un ko kaismīgi atbalstīja ASV vēstniecība Ukrainā. No otras puses, tas piedevām liecina, cik kvalitatīvi tiek vadīta Ukrainai prioritārā nozare un nodrošināta pārtikas drošība – katras valsts stratēģiskais uzdevums.
Situācija nav nejauša, un krīzes Ukrainas pārtikas tirgū būs aizvien biežākas, jo valsts aparāts gandrīz katrā jomā, arī lauksaimniecībā, tikai imitē darbību. Tas mazliet atgādina kargokultu. Piedevām vietējie oligarhi un "Rietumu partneri" – transnacionālās kompānijas izmanto dabas renti, kas tām pieejama, vienīgi saviem mērķiem. Līdzekļi to sasniegšanai nav ierobežoti.
Pašreizējo stāvokli ar kartupeļu krājumiem Ukrainā teicami raksturo Viktora Černomirdina spārnotā frāze: "Nekad nekas tāds nav bijis, un še tev, - atkal!"
Nesen, 2019. gada rudenī Ukrainu skāra smaga kartupeļu krīze: kartupeļu cenas mazumtirdzniecībā 5-7 reizes, vairumtirdzniecībā trīskārt pārsniedza cenas Baltkrievijā un Krievijā. 2019. gadā Ukraina organizēja rekordlielus kartupeļu importa iepirkumus, desmitiem reižu pārsniedzot agrāk uzstādītos rekordus. Pēc oficiāliem datiem, bija importēti 0,25 milj. tonnu. 2020. gada 11 mēnešu laikā iepriekšējā gada rekords tika pārsniegs, ievedot 0,28 milj. tonnu. Varētu domāt, ka tās ir pērnā gada krīzes sekas. Taču dati par krājumiem rāda, ka problēma nav izgaisusi. Šodien kartupeļi Ukrainas veikalos maksā tikai 2-2,5 reizes vairāk nekā Krievijā, galvenie cenu svētki, acīmredzot, vēl tikai gaidāmi.
Protams, nav jau runa tikai par cenu svētkiem. Nesen ukraiņu pseidopatrioti konstatēja šausminošu faktu: Ukrainas armija ēd Krievijā, "agresorvalstī" ražotu kartupeļu biezeni!
Pie tam ne tikai kartupeļus vien. 2018.-2019. gg., kad Ukrainā bija sīpolu krīze un kosmiskas cenas, milzīgi pieauga imports, arī no Krievijas. Griķu krīze Ukrainā ir permanenta un galvenokārt to sedz piegādes no Ķīnas un... Krievijas.
"Agrārajai superlielvalsij" ir papilnam iemeslu bezgalīgām pārtikas krīzēm. Minēsim tikai dažus no tiem.
Valsts politikas trūkums agrorūpniecības kompleksā. Līdz ar Vladimira Zeļenska nākšanu pie varas pat tika likvidēta Lauksaimniecības ministrija, tās funkcijas pārņēma Ekonomikas ministrija. Tiesa, no šī gada janvāra to atjaunos, bet galvenais jau nav orgāns – svarīgākā ir tā darbība.
Vai pēc pērnās kartupeļu krīzes darīts kaut kas, lai tā neatsāktos nākamgad? Protams, ne. Vienīgā Ekonomikas ministrijas lauksaimniecības departamentu iniciatīva, kas attiecās uz kartupeļiem, bija aizliegums tos importēt no Krievijas. Par laimi vienkāršajiem iedzīvotājiem, tā netika īstenota.
No reālajām problēmām jāpiemin arī tas, ka, piemēram, Ukrainā trūkst vietu kartupeļu glabāšanai. Palikušas noliktavas 300 tūkstošu tonnu uzglabāšanai. Pārējās vienkārši izgājušas no ierindas. Vajag vismaz pusotram miljonam tonnu. Ar esošo apjomu nav iespējams saglabāt pat pašu labāko ražu. Tomēr nevienam ne prātā nenāk stimulēt to celtniecību.
Vēl viens piemērs – fiktīva agrārā statistika, pareizāk sakot, tās totāls trūkums – datu grābšana no gaisa. Nez kāpēc valda uzskats, ka 87% kartupeļu Ukrainā audzē piemājas zemesgabalos, tikai 13% - saimniecībās. To sarēķināja jau 90. gados. Pēc tam neviens proporciju nav pārrēķinājis, bet dzīve kopš tā laika ir būtiski mainījusies! Tāpēc, rēķinot izaudzēto kartupeļu datus, ņem ziņas par saimniecībām un pareizina ar 7,7 – lai saņemtu 100% apjomu. Iznāk, ka Ukraina stabili audzē vairāk nekā 20 miljonus tonnu kartupeļu – gandrīz tikpat, cik Krievija (vairāk nekā 30 milj. tonnu). Taču, ja pieņemsim, ka piemājas dārziņos audzē nevis 87%, bet, teiksim, 74%, kopējais apjoms Ukrainā uzreiz krītas divkārt! Apmēram līdz 10 miljoniem tonnu. Jāpiebilst, ka Krievijā tiek vērtēts, ka piemājas dārziņos izaudzē 70% kartupeļu.
Lūk, kur meklējamas saknes apšaubāmajiem datiem pat to, ka Ukraina ieņem 4. vietu izaudzēto kartupeļu ziņā. Jā, to patēriņš valstī vienmēr bijis liels, ņemot vērā iedzīvotāju plāno maciņu un produkta zemo cenu. Taču tagad arī tas daudziem vairs nebūs pa kabatai.
Nākamais problēmu iemesls – izejvielu treideru bars. Valsts nekādi neietekmē augseku un neveicina izaudzētās produkcijas pārstrādāšanu. Rezultātā labības treideri (pārsvarā – pārnacionālās kompānijas) izpērk gaidāmo ražu un diktē cenas tirgū. Viņi diktē arī audzējamo kultūru sortimentu. Piedevām Ukrainas agrārā ražošana ir pilnībā atkarīga no importa. Vietējās rūpniecības likvidācijas rezultātā 75% augkopības produkcijas pašizmaksas veido imports. Sējamo materiālu, augu aizsardzības līdzekļus valstī gandrīz pilnībā veido imports. Lielākoties tiek izmantoti importa kombaini, traktori un citi mehānismi, vismaz 75-80% dīzeļdegvielas un vismaz puse minerālmēslu tiek importēti. Ukraiņiem izaudzētajā pieder tikai zeme un mehanizatoru darbs.
Šī iemesla dēļ rodas krīze ar precēm, ko labības treideri neuzskata par labi ejošām (sīpoli, griķi un kartupeļi), un tā atkārtosies atkal un atkal.
Jā, ir arī labas ziņas.
Pirmkārt, valstī noteikti ir iemācījušies ievākt fantastiskas kredītu ražas. Nesen rakstījām, ka 22. decembrī Ukrainas Finanšu ministrija uzstādījusi rekordu, nepilna mēneša laikā aizņemoties 3,7 miljardus dolāru iekšzemes tirgū un vēl 1,73 miljardus – ārējā. Tomēr decembra beigās rekordlielie rādītāji vēl pamatīgi pieauga: mēneša laikā piesaistīti kredīti vairāk nekā par 6,6 miljardiem dolāru. Un jāatgādina, ka 28 valsts pastāvēšanas gadu laikā Ukraina paspēja (dati par pērnā gada sākumu) sakrāt valsts parādu 83,3 miljardu dolāru apmērā.
Otrkārt, noskaidrojies, ka nepilna 2020. gada laikā Ukraina gandrīz divkārt palielinājusi melno ikru importu. Iespējams, pat Ukrainas valdībai vajadzētu padomāt, kā mainīt boršča recepti, ko viņi tik spītīgi aizstāv un dēvē par savu nacionālo ēdienu. Vajadzētu tajā iekļaut stores ikrus.