Nesen vienlaikus saņēmu Maskavas medicīnas laboratorijas vēstuli un informāciju par Latvijas veselības ministres uzrunu pēc valdības sēdes. Klīnika paziņoja, ka pēc vakcinācijas pret koronavīrusu tests apliecinājis antiķermenīšu esamību asinīs, bet Ilze Viņķele paziņoja iedzīvotājiem, ka Ziemassvētkos var iztikt arī bez tradicionālajiem svētku dāvanu pirkumiem.
Vakcīnu "Sputnik V" man iepotēja pirms pusotra mēneša, un jau toreiz Krievijā tas nebija nekāds īpašais notikums. Tagad pēc antiķermenīšu esamības pārliecinājos, ka vakcīna ir līdzējusi, tomēr arī tā nav nekāda planetāra mēroga ziņa.
Visiem maniem kolēģiem un gandrīz visiem paziņām Krievijā ir iespēja vakcinēties. Dažs ir vakcinējies, citi – jau pārslimojuši. Daudzi pagaidām neplāno vai baidās vakcinēties, dažiem izveidojies skeptisks viedoklis par vakcīnu. Tas ir normāli. Cilvēkam ir tiesības uz patstāvīgu izvēli. Tomēr, lai pieņemtu lēmumu, viņam ir vajadzīga objektīva un pilnīga informācija. Krievijā tā ir. Žēl, tomēr Latvijā vispār nav objektīvas informācijas.
"Šausmas, panika un haoss"
Kad veselības ministre Viņķele runā par Ziemassvētku dāvanām – ka bez tām itin labi var iztikt, visiem ir skaidrs, ka drīz valdība pieņems lēmumu par lokdaunu. Tiks slēgti vismaz visi nepārtikas veikali, tātad no dāvanu pirkumiem noteikti vajadzēs atteikties. Ļaunākajā gadījumā – aizliegs iziet no mājām bez objektīva iemesla un ieviesīs komandanta stundu.
Diezin vai valdība cer, ka tādi pasākumi nopietni palīdzēs cīņā ar vīrusu, - viņi vienkārši uzskata, ka citu variantu nav un lokdaunu itin labi var paciest – attīstītās valstīs tas ir ieviests, un tur, kur vēl nav ieviests, valda īsta apokalipse. Kā Krievijā, piemēram. Jā, jā, viņi patiešām tic, ka Krievija sliktāk par visiem pasaulē tiek galā ar pandēmiju, ja vispār tiek galā: vienkārši savāc līķus uz ielām un samet pagaidu morgos.
Nesen, kad Latvija saskārās ar skumjo rekordu – 25 miruši Covid-19 pacienti dienā, veselības ministre deva interviju krievvalodīgai radio stacijai. Cita starpā viņa atklāja, ka šobrīd vismazāk gribētu atrasties Krievijā. pēc Viņķeles vārdiem, tur valda šausmas – milzīgi zaudējumu skaitļi, panika un haoss. Pašlaik Latvijā valda kritiska situācija, taču, paldies Dievam, ne tāda, kā Krievijā – tāds ir ministres izteikumu īss atstāsts.
Neredzu nekādu jēgu strīdēties un šeit stāstīt patiesību par notiekošo Krievijā – mūsu lasītāji, pateicoties krievu valodas zināšanām un interesei par dzīvi kaimiņos, saņem objektīvu informāciju. Ministrei vajadzētu vienkārši paskatīties statistiku – pandēmijas otrā viļņa kalngalos jaunu infekcijas gadījumu ziņā Latvija vairākkārt apsteidz Krieviju. Vajag tikai papētīt nevis absolūtos ciparus, bet gan aprēķināt datus proporcionāli iedzīvotāju skaitam, jo valstu izmēri nav salīdzināmi.
Protams, arī Krievijā situācija ir smaga. Tomēr nekādi nevar salīdzināt ar Latviju, kur nu vēl apgalvot, ka Latvijā tā ir labāka. Strādā veikali un restorāni, teātri ir vaļā, var aiziet uz kino un baseinu. Var ceļot pa valsti un piedevām par to saņemt atpakaļ 20% izdevumu. Protams, cilvēki inficējas un slimo. Tomēr veselības aprūpe tiek galā. Pat maskas cilvēki valkā ne tikdaudz bailēs no infekcijas, cik apmaiņā pret strādājošu biznesu, - tāda ir pozīcija: uzvelc masku, izglāb iemīļoto kafejnīcu no slēgšanas.
Starp citu es nedomāju lamāt veselības aprūpi Latvijā. Nemaz neceriet. Mediķi strādā lieliski. Varonīgi. Interesanti, ka ārstus uzliela par lielākais skeptiķis – Jurijs Aleksejevs. Palasiet viņa publikāciju Facebook par Covid-19 testu. Tikai retais saņēmis tik daudz siltu vārdu no Aleksejeva, kā veselības aprūpes sistēma vienā konkrētā gadījumā, lai cik kritiski viņš vērtētu visu, kas saistīts ar Latviju kopš neatkarības atjaunošanas.
Kas piekrāpis Viņķeli?
Vienkārši atgriezīšos pie veselības ministres Viņķeles un viņas izteikumiem par Krieviju. Viņa nemeloja. Jā, viņa teica nepatiesību, taču tikai tāpēc, ka tic tai. Viņa ir ministre, viņai tagad ir milzīgs problēmu un uzdevumu masīvs, ar ko viņa visnotaļ tiek galā – kolapsa slimnīcās nav, un tas ir Viņķeles nopelns.
Viņa patiešām pārdzīvo par katru Latvijas iedzīvotāju, un es noteikti zinu, ka viņa ir kārtīgs, labs cilvēks. Bet kā tad viņa var zināt, kas patiesībā notiek Krievijā, ja dzīvo informācijas burbulī kopā ar citiem latviešiem? Viņa melo, taču viņu krāpj. Pašmāju prese krāpj.
Latvija ir nonākusi tiktāl, ka pašmāju neatkarīgo mediju pārvēršanās par propagandas līdzekli ir smagi skārusi pašu varu. Droši vien valdība patiešām bija par to gandarīta. Pareizāk sakot, nemanīja mīnusus un kopumā pat bija apmierināta.
Jā, medijos valda krīze, ekonomikai klājas plāni. Lielie informācijas portāli, sabiedriskie kanāli un radiostacijas dzīvo uz budžeta rēķina un neplāno kaitināt investoru – valdību. Tāpēc slavē varasvīrus un atspoguļo problēmas, ko pasūta varasvīri. Piedevām zīmē šausminošu Krievijas portretu – tas ir modīgi. Komerciālie mediji taupa, kā māk: ziņas taisa no valsts struktūru relīzēm, autoru analītikai un ekspertīzei naudas nav. Un lamā Krieviju – arī viņi jūt tendences.
Propagandas bumerangs
Vispirms lojālā prese piegrūž iedzīvotājus pilnus ar pareizo informāciju, bet pēc tam pēkšņi noskaidrojas, ka viņi ietekmē arī tos, kuri pieņem lēmumus valsts līmenī. Visi – no deputātiem līdz ministriem un prezidentam – saņem vienpusīgu formatētu informāciju, ko paši pirms brīža pasūtījuši.
Vienā brīdī vara vairs nesaņem ziņas par reālo situāciju ne tikai pasaulē, bet arī pašu mājās. Labi, lai jau veselības ministre neliekuļoti tic miljoniem Covid-19 inficētu līķu Krievijā. Daudz ļaunāk – ministrs nezina, kā patiesībā dzīvo viņas pašas tauta.
Ko dara vara? Tā dod atļauju tālākai cīņai ar objektīvās informācijas pārpalikumiem medijos. Specdienests ierosina krimināllietu pret mūsu portāla autoriem. Itin nopietnu lietu ar iespējamu sodu līdz pat brīvības atņemšanai, bet pagaidām konfiscē tehniku un bankas kartes, aizliedz pamest valsti. Starp citu, Latvijas pilsoņiem. Cilvēkus, kas gribēja un varēja sniegt Latvijas iedzīvotājiem mazliet objektīvāku informāciju, nekā pārējie mediji Latvijā.
Viņus vajag nevis sēdināt cietumā, bet gan lolot un mīļot – tas ir pašu Latvijas vadītāju interesēs. Kurš tad vēl pateiks viņiem taisnību acīs?