Azerbaidžāna izmantoja artilēriju, reaktīvās zalves uguns sistēmas, tankus un pat zenītraķešu kompleksus no PSRS laiku arsenāla. Turcijas un Izraēlas bezpilota lidaparāti palīdzēja artilērijai, veicināja izlūkošanas-trieciena kontūru izveidi, publicēja virkni videomateriālu pretinieka cīņas spara graušanai. Tomēr karadarbības panākumus nodrošināja kaut kas cits, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
10. decembrī Baku Brīvības laukumā aizritēja uzvarai Kalnu Karabahā veltīta militārā parāde, kurā piedalījās apmēram 150 militārās tehnikas vienības, arī jaunās, nesen bruņojumā pieņemtās. Parādes ierindā manāmi vairākumā bija Baltkrievijas un Krievijas aizsardzības rūpniecības kompleksa produkcija. Mūsdienīgo tanku T-90S, kājnieku bruņumašīnu BMP-3, bruņutransportieru BTR-82A, smago ugunsmetēju "Solncepjok", reaktīvo zalves uguns sistēmu "Smerch" (ražotas Krievijā) un "Polonez" (ražotas Baltkrievijā), iespaidīgo artilērijas pašgājējiekārtu "Msta-S", "Akacia" un "Pion" fonā pat mazliet izaicinoši izskatījās cienījamu vecumu sasniegušie – 70. gadu parauga karaspēka pretgaisa aizsardzības zenītraķešu kompleksi "Osa" un "Shilka". Pie tam "Osa" bija pareizās – ar zvaigznēm uz borta, kas atainoja likvidēto gaisa mērķu skaitu.
Parādē bija redzamas arī Turcijā ražotās riteņu bruņumašīnas. Tomēr Brīvības laikumā skatītāji ieraudzīja arī automašīnas "UAZ", "Ural", "KamAZ". Pēdējie – pat ar "Bayraktar" uz borta. Parādes noslēgumā pār Baku aizlidoja iznīcinātāji MiG-29 un trieciennieki Su-25, jau Krievijā ražotie trieciena un kara transporta helikopteri Mi-35 un Mi-17.
Azerbaidžānas parādes arsenāls liek vēlreiz iegrimt domās par bruņojuma izmantošanas efektivitāti, par militāro speciālistu apmācību kvalitāti, par bruņoto spēku taktisko un operatīvo iemaņu līmeni. Azerbaidžānas armijai nebija nepārprotamu priekšrocību bruņojuma jomā, kvantitāti objektīvi ierobežoja karadarbības teātris. Tikai līdzenumā var izvērst simt tanku T-90S ķēdi. Piekalnē manevru vieta sašaurinās un aizsardzības pozīcijas ieņēmušo spēku taktiskās prasmes var būt nozīmīgākas nekā pretinieka pārspēks no tālšāvējas artilērijas un izlūkošanas līdzekļu viedokļa.
Efektīva modernizācija
Prasmes darbā ar ieročiem ir tikpat nozīmīgas, kā "dzelžu" taktiski tehniskais raksturojums. Zināms, ka Izraēlā ražoto operatīvi taktisko raķešu kompleksu LORA (Krievijas OTRK "Tochka" analogs) Karabahā azerbaidžāņi izmantoja vienu reizi – apšaudīja tiltu pār Akaras upi. Toties uz karaspēka pretgaisa aizsardzības zenītraķešu kompleksi "Osa" sāniem skaidri redzamas zvaigznes, kas norāda uz lielu skaitu likvidētu mērķu – armēņu bezpilota lidaparātus (vairāk nekā divdesmit). Konkrētajā operācijā modernizētie un salīdzinoši lētie "Osa" izrādījās daudz efektīvāki nekā jaunā LORA (Long-Range Artillery Missile) 100 miljoni dolāru par kompleksu un vēl pusotrs miljons dolāru par katru tam paredzēto raķeti.
Piemērs nav nejaušs, jo Armēnijas "Osa" kaujās nebija necik efektīvas – Bayraktar tipa droni tos viegli identificēja un likvidēja, lai arī visam bija jānotiek otrādi. Baku dati liecina, ka likvidēti 40 ZRK "Osa", 5 ZRK "Tor", 4 ZRK "Kub", 14 zenīraķešu iekārtas "Zastava". Grūti teikt, kurš faktors bija pārsvarā – nepietiekams pretinieka novērtējums vai paša spēku pārlieku augsts vērtējums.
Neapspriedīsim armijas pretgaisa aizsardzības komandu apmācību, tikai piezīmēsim, ka iepriekš azerbaidžāņu "Osa" tika modernizētas ar Baltkrievijas uzņēmuma "Tetraedr" palīdzību un ieguva absolūti jaunas iespējas. Baltkrievu speciālisti pilnveidoja elektroniku, padarīja ZRK "acīgāku", palielināja tā darbības rādiusu – raķetes T382 trāpa mērķī līdz 20 km attālumā, līdz 10 km augstumā (Bayraktar "griesti" – 8200 metri). Pie tam baltkrievi piedāvāja līdzīgu armijas PGA modernizāciju arī Armēnijai, bet Erevāna nolēma ietaupīt naudu. Pirms kara pietika arī mūsdienīgo armijas PGA kompleksu – pēdējos gados Krievija piegādāja Armēnijai ZRK "Buk-M1-2", "Tor-M2KM", kā arī radiotehniskās izlūkošanas virszemes kompleksus "Avtobaza-M".
Atgādināšu, lai uzsvērtu abu pušu tehnoloģisko līdzsvaru konfliktā: Armēnija pirmā pasaulē importēja no Krievijas četrus raķešu kompleksus "Iskander E" (ar 25 raķešu komplektu), iegādājās 12 unikālus iznīcinātājus Su-30SM (pagaidām saņemti 4), smagās ugunsmetēju sistēmas TOS-1A "Solncepjok", reaktīvās zalves uguns sistēmas "Smerch", vadāmās prettanku raķetes 9M113M. Erevāna iepērk Krievijā bruņojumu ar atlaidēm – par KF iekšējām cenām, pie tam izmanto KF valsts kredītu par kopsummu 300 miljonu dolāru apjomā. Rodas iespaids, ka Armēnijas arsenāli neliecināja par graujošas sakāves risku salīdzinoši īsā militārajā konfliktā.
Turcijas faktors
Erevāna bija informēta par Azerbaidžānas un Turcijas kopīgajām militārajām mācībām, kas regulāri notika Azerbaidžānas teritorijā, ietvēra ne tikai Nahičevānas Autonomo Republiku, bet arī virkni apdzīvoto vietu Kalnu Karabaha tuvumā. Vajadzēja turēt "pulveri sausu", gatavot sistemātisku atbildi.
Jāpiebilst, ka Krievija "nepārapbruņoja" Azerbaidžānu – tai (tāpat kā daudzām citām NVS valstīm) vairāku gadu laikā piegādāti 100 tanki T-90S, 118 BMP-3, 230 BTR-82, 18 pašgājējhaubices "Msta S". 18 pašgājējlielgabalus "Vena", 18 RZUS "Smerch" un 24 ugunsmetējas sistēmas TOS-1A "Solncepjok" smagās mašīnas. Baltkrievu partneri tikpat atklāti pārdeva Baku RZUS "Polonez".
Tomēr uzvara pār pretinieku tiek kalta metālā un ģenerālštāba plānos ilgu laiku pirms kara. 27. septembrī, kad virs Karabahas parādījās Izraēlas un Turcijas droni un iedārdējās artilērija, tas bija viens no ilggadējā konflikta attīstības variantiem. Armēnijai vajadzēja tam gatavoties vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tālākā karadarbība parādīja, ka tehnoloģiski operācijai labāk sagatavojusies Azerbaidžāna. Viņi cītīgi meklēja un atrada vājās vietas pretinieka aizmugurē. Bezpilota lidaparāti pārsvarā nospieda psiholoģiski. Armēnijas loģistika, aizmugure un visa militārā organizācija nepārprotami nebija uzdevumu augstumos.