Taču patiesībā amerikāņu medicīnas vērienīgā sagraušana sākās jau 90. gadu beigās, savukārt Donalds Tramps mēģināja to piebremzēt. Viņš, piemēram, uzsāka atklātu karu pret amerikāņu "Big Pharma". Taču uzvarēt tajā bija gandrīz neiespējami. Par situāciju stāsta Viktorija Ņikiforova RIA Novosti portālā.
Jau ilgus gadus viena no galvenajām problēmām amerikāņu veselības aprūpes jomā bija zāļu cena. Pareizāk sakot, tās nemitīga palielināšana, kuras pamatā ir vienīgi ražotāju alkatība.
2015. gadā pasaules prese lamāja Martinu Škreli. Viltīgais farmaceits iegādājās tiesības uz populārām zālēm pret HIV un uzreiz pacēla tabletes cenu: 13,5 dolāru vietā – 750. Škreli nosauca par visnīstāko gada cilvēku, bet tas nepalīdzēja, viņš tā arī nesamazināja preparāta cenu.
Patiesībā nekā unikāla incidentā nebija. Visi amerikāņu farmācijas uzņēmumi pēdējo gadu laikā strauji audzēja zāļu cenas, vienkārši darīja to klusēdami, cenšoties izvairīties no skandāliem. Piemēram, slavenā korporācija Novartis 2003. gadā izlaida pretvēža preparātu. Kopš tā laika preparāta cena uzlidojusi 22 reizes. Šodien terapijas gada kurss ar šo preparātu maksā 123 tūkstošus dolāru.
Fantastisku peļņu gūst retu slimību ārstēšanai paredzēto orfāno zāļu ražotāji. Cena par gada kursu svārstās ap pusmiljonu dolāru.
Tikai 2019. gada sešos mēnešos 8,8 reizes sadārdzinājies leģendārais prozaks - zāles labam noskaņojumam.
Īpaši šausmīgi izskatās cenu kāpums vitāli nepieciešamiem preparātiem. Banālas insulīna doza cena no 2009. līdz 2019. gadam augusi trīskārt – no 90 līdz 330 dolāriem. Veselības apdrošināšana kompensē insulīna vērtību, bet gandrīz diviem miljoniem cukura diabēta slimniekiem nav nekādas polises.
Pirms gada 36 gadus vecā Lora Marstona pastāstīja BBC žurnālistiem, kā pēc firmas slēgšanas, kurā viņa strādāja, viņa palikusi bez polises. "Es tērēju 2880 dolārus mēnesī, lai paliktu dzīva," viņa saka. Kamēr Marstona meklēja darbu, viņa bija spiesta pārdot savu dzīvokli, mēbeles, mašīnu, iztērēt visus pensijas uzkrājumus – tikai tālab, lai nopirktu vitāli vajadzīgas zāles.
Izmisušie cilvēki cenšas izstiept vienu insulīna devu vairākiem paņēmieniem. Bieži vien tas noved pie letāla iznākuma. Tā 2017. gadā nomira 26 gadus vecais Alekss Smits, tikai mēnesi pēc tam, kad bija beigusies viņa veselības apdrošināšanas polise. Smits strādāja pilnu darba dienu, bet viņam tik un tā nebija tūkstoš dolāru mēnesī insulīnam.
Antibiotiku milzīgās cenas novedušas tiktāl, ka amerikāņi sākuši pirkt veterināros preparātus. Populārs, piemēram, ir penicilīns akvāriju zivīm. Bet ko citu iesākt, ja 1950. gados izgudrotās cilvēkiem domātās populārās antibiotikas suspensijas pudelītes cena svārstās no 2400 līdz 2800 dolāriem?
Jocīgi gan, ka statistika it kā neredz zāļu cenu rekordlielo pieaugumu, tāpat kā neredz arī nekustamā īpašuma cenu rekordlielo kāpumu. Oficiālais inflācijas līmenis ASV joprojām svārstās 1,5% rajonā, un tam, protams, nav nekāda sakara ar realitāti.
Šī situācija - medikamentu nepieejamība – Amerikas Savienotajās Valstīs ir pilnīgi unikāla. Runa nav tikai par zāļu cenu, bet arī par to, ka vietējie farmācijas uzņēmumi pilnībā monopolizējuši tirgu un slēguši amerikāņiem jebkuru likumīgu iespēju iegādāties vajadzīgās tabletes par adekvātu cenu.
Lētiem importa analogiem vietējais tirgus ir slēgts. Pilsoņi var ievest nelielu daudzumu zāļu no ārzemēm, ja viņiem ir ārsta recepte. Nav iespējams iegādāties preparātu aptiekā bez receptes. Iegādāties zāles ārvalstu interneta vietnēs vai sociālajos tīklos – aizliegts.
Proti, cilvēks bez apdrošināšanas polises – četrdesmit miljoni amerikāņu – nonāk strupceļā, ja gadījies saslimt. Aptiekā viņš var nopirkt tikai paracetamolu. Lai iegādātos antibiotikas, viņam nepieciešama ārsta recepte. Lai tiktu pie ārsta bez apdrošināšanas, jāmaksā liela nauda. Naudas viņam nav, citādi viņš būtu nopircis sev apdrošināšanas polisi.
Pie tam polise bieži vien sedz tikai daļu preparāta vērtības. Tāpēc trešdaļa amerikāņu pacientu cenšas nepirkt recepšu preparātus.
Par farmaceitosko līdzekļu krīzi amerikāņiem jāpateicas neredzamajai tirgus rokai. Šī roka regulāri apzog viņu kabatas bez jebkādas valsts iejaukšanās. Valstī vienkārši nav valsts institūcijas, kas varētu noregulēt preparātu cenas.
Vienīgā federālā iestāde, kurai būtu jākontrolē zāļu ražošana ASV, ir Pārtikas produktu un medikamentu kvalitātes uzraudzības pārvalde (Food and Drug Administration). Bet farmācijas kompānijas šo jautājumu ar FDA veiksmīgi atrisinājušas: kaut kādas dīvainas sakritības pēc tās vadībā pastāvīgi ir cilvēki, kuri visu mūžu ir nostrādājuši lielākajos farmācijas uzņēmumos.
Taču pat FDA nav tiesību kontrolēt zāļu cenas. Šogad farmācijas kompāniju darbības izmeklēšanai bija spiests ķerties klāt Kongress, tik acīmredzams bija tirgū valdošais netaisnīgums.
Tomēr izmeklēšana ir pavirša. "Big Pharma" amerikāņu kritiķi apgalvo, ka industrijas pārstāvji tērē simtiem miljonu dolāru katru gadu politiķu piekukuļošanai, savu kandidātu izvirzīšanai un savu interešu lobēšanai. Turklāt viņu intereses virza abu vadošo partiju pārstāvji - gan Demokrātiskās, gan Republikāņu.
Tikai divi politiķi centās cīnīties ar farmācijas kompāniju ietekmi – demokrāts Bērnijs Sanderss un republikānis Donalds Tramps. Abi bija izstumti, turklāt ar viņu pašu partiju locekļu spēkiem. Iespējams, kaut kādas biznesa intereses patiešām saista politisko eliti un farmaceitus.
Baumo, ka katra liela plašsaziņas līdzekļa direktoru padomē ir vismaz viens liels farmācijas koncerna pārstāvis. Tāpēc žurnālisti ir spiesti aizvērt acis uz visiem farmaceitu nedarbiem. Varbūt tās ir tikai baumas, tomēr pēdējos gadus lielajos izdevumos nav redzēti nekādi atspēkojoši materiāli par "Big Pharma", lai arī situācija ir nokaitusi līdz pēdējam.
Lai nu realitātē būtu, kā būdams, tomēr šodien vitāli nepieciešamas zāles vienkāršiem amerikāņiem gandrīz nav pieejamas. Šo korumpēto sistēmu mēģināja sagraut prezidents Tramps. Četri prezidenta patiešām vēsturiskie rīkojumi ļāva aptiekām iepirkt salīdzinoši lētus analogus no Kanādas, ierobežoja insulīna cenu, lika Medicare iepirkt zāles no ražotājiem par to pašu cenu, kāda ir citās attīstītajās valstīs, aizliedza kukuļošanu zāļu iepirkumos.
Rīkojumi tika parakstīti jūlijā un radīja farmācijas kompāniju sašutumu. Novembrī pēc daudzām mahinācijām Tramps cieta sakāvi vēlēšanās – šķiet, tagad tas jau ir droši zināms. Sakāvē viņš vaino farmaceitisko preparātu ražotājus, kuri ieguldījuši miljonus viņa sakāvē. Decembrī farmācijas uzņēmumi iesniedza tiesā prasību par jūlijā parakstītajiem rīkojumiem. Viņiem ir lielas izredzes uzvarēt.
Tagad, ja Tramps aizies, amerikāņus vairs nekas neglābs - zāles valstī būs greznība. Ko tad var teikt par vakcīnu pret Covid-19?
Nav nekāds brīnums, ka ASV valdība atteicās no Krievijas piedāvātās "Sputnik V". Vietējiem farmācijas uzņēmumiem, kuri izstrādāja savas vakcīnas par amerikāņu nodokļu maksātāju naudu, tagad jāpiespiež nodokļu maksātāji pirkt "tikai vietējo". Pagaidām tās cena vēl nav zināma. Zināms tikai tas, ka ASV varas iestādēm nav ne iespējas, ne vēlēšanās cenu ietekmēt.