Viedoklis

Kāpēc Armēnija zaudēja konfliktā tik lielu skaitu militārās tehnikas vienību?

Kalnu Karabahas konflikta aktīvā posma periodā ekspertu aprindās un medijos sākās diskusijas par Armēnijas bruņoto spēku izmantotā Krievijā ražotās tehnikas efektivitāti.
Sputnik

Sputnik militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko pacentās noskaidrot, vai vaina meklējama bruņojumā, vai tomēr karavīru iemaņās un aizsardzības organizācijas jautājumos.

Šodien vērojami daži mēģinājumi attaisnot armēņu zaudējumus ar Krievijā ražotajiem "nederīgajiem" iznīcinātājiem Su-30SM, "pusaklajiem" zenītraķešu kompleksiem S-300, "neefektīviem" REC kompleksiem un "nepareizas sistēmas" tankiem. It kā Armēnija nekad nebūtu pirkusi bruņojumu citās valstīs (piemēram, radarus Swathi no Indijas), bet azerbaidžāņu spēki būtu bruņoti tikai ar Izraēlā un Turcijā tapušu produkciju (tādu, kā Bayraktar), kas izšķīrusi "lielo lūzuma punktu". Vispārējais diskurss: Karabaha koriģēs Krievijas bruņojuma piegādes sabiedrotajiem un partneriem. Tamlīdzīgas runas slēpj militāri politiskās vadības stratēģiskās kļūdas un aso konkurences cīņu pasaules bruņojuma tirgū. Labāk tomēr būtu atgriezties realitātē.

Kā radušies mīti par turku dronu izcili efektīvo darbu Karabahā

Maskava piešķīra Armēnijai vairākus militāros kredītus. Tālākie militārie projekti ir pašu armēņu ziņā. Ja Krievijā ražotie ZRK S-300 piedalījās karadarbībā Karabahā un guva bojājumus tāpēc, ka nebija nodrošināta uzticama, ešelonēta PGA sistēma, tad iepriekš pieminētie Indijā tapušie pretbateriju radari Swathi par 40 miljoniem dolāru nekādas aktivitātes pēdas neatstāja. Lai arī būtu varējuši, saskaņā ar reklāmām, fiksēt mīnmetēju šāvienus līdz 20 km, artilērijas – līdz 30 km, raķešu – līdz 40 km attālumā (katra iekārta it kā spējot fiksēt līdz 7 mērķus vienlaikus). Iespējams, karavīri nepaspēja apgūt jauno radaru ekspluatāciju. Armēņu speciālistu prasmes, iespējams, ir izšķirošais (vājais) posms arī Krievijā ražotās militārās tehnikas ekspluatācijā (paši no sevis ieroči nešauj). Un, protams, kaujās absolūti nepieņemams ir organizētības trūkums un pašpaļāvība.

Zaudējumi un trofejas

1. decembrī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunā nācijai detalizēti pastāstīja, kādi bija Armēnijas zaudējumi Kalnu Karabahā. Garā sarakstā – simtiem dažāda bruņojuma vienību, iznīcinātu vai saņemtu trofejās. Azerbaidžānas prezidents pieminēja gan raķešu kompleksus un zalves reaktīvās sistēmas, gan tankus un radioelektroniskās cīņas līdzekļus.

Šos datus var uztvert dažādi, tāpat kā pārdomāto lēmumu noklusēt Azerbaidžānas armijas zaudējumus (noteikti tie ir būtiski), taču pašreizējā situācijā, kad valsts atguvusi septiņus rajonus, prezidentam nav iemesla radikāli pārspīlēt datus par pretinieka zaudējumiem. Likumsakarīgi rodas jautājums par armēņu grupējuma militārās organizācijas līmeni 44 diennaktis ilgajās cīņās Kalnu Karabahā.

Sapieru darba perspektīvas Kalnu Karabahā

Armēņu spēku iznīcinātās tehnikas lielo skaitu iespējams skaidrot ar nežēlīgo konfrontāciju, tomēr pie tam pārsteidz pamestie 79 tanki, 47 kājnieku mašīnas, 104 artilērijas vienības (lielgabali un mīnmetēji), 5 zenītiekārtas "Šilka", 93 speciālās automašīnas, 270 kravas automašīnas (iespējams, trofejas tiks nodemonstrētas Baku, lai apliecinātu valsts vadītāja vārdus). Jāpiebilst: 79 cīņasspējīgi tanki – tas ir divarpus tanku bataljonu bruņojums, liels spēks gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Domāju, armēņu neticamajam "dāsnumam" ir tikai divi iemesli: militārā tehnika pamesta neorganizētas (stihiskas) atkāpšanās laikā, vai arī nav piegādāta degviela (sagādes problēmas), un mašīnas vienkārši vairs nespēja pārvietoties.

Jebkurā gadījumā ir vajadzīgi organizatoriski secinājumi, tomēr tā ir Armēnijas Ģenerālštāba un valsts militāri politiskās vadības prerogatīva.