Viedoklis

Armēnijas kļūdas Kalnu Karabahā

Armēņu bruņoto spēku sakāves rūgtums nespēj atbīdīt malā acīmredzamās kļūdas neatzītās republikas aizsardzības organizācijā.
Sputnik

Kopš 27. septembra, 45 dienu laikā Armēnija zaudēja gandrīz visu tā saucamās drošības zonas teritoriju (septiņi bijušās Azerbaidžānas PSR rajoni ārpus Karabahas autonomijas – red.) un daļu Kalnu Karabahas 1991. gada robežās. Pie tam azerbaidžāņu spēki būtu varējuši panākt daudz vairāk. Zaudējot Šušas cietokšņpilsētu, sāktos Lačinas koridora blokāde, armēņu spēki Karabahā tiktu ielenkti un neizbēgami iznīcināti. Karu apturēja Krievijas starptautiskā autoritāte un miernešu operācija, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Pirms dažām dienām Armēnijas premjerministrs Nikols Pašiņans paziņoja: "Mēs būtu varējuši izvairīties no kara, ja būtu piekrituši atdot Azerbaidžānai 7 rajonus un Šušu. Taču mēs tam negribējām piekrist. Armēnijas valdība, Armēnijas Bruņotie spēki, Arcaha Aizsardzības armija pieņēma izaicinājumu un cīnījās līdz galam." Šis izteikums liecina, ka valsts vadītājs pieļauj nepiedodamu kļūdu - pārvērtē paša spēkus un pārlieku zemu vērtē pretinieka iespējas.

Miera sardzē: Krievijas mierneši ierodas Kalnu Karabahā

Saskaņā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina ziņām, upuru skaits konflikta zonā, tostarp civiliedzīvotāju vidū, pārsniedzis četrus tūkstošus cilvēku, vairāk nekā astoņus tūkstošus ievainoto, bēgļu skaits, saskaņā ar dažādiem datiem, mērojams desmitos tūkstošu." Vai tā nav pārāk augsta maksa par Armēnijas militāri politiskās vadības stratēģisko kļūdu?

Nikols Pašiņans atzina, ka nes lielāko atbildību par karadarbības iznākumu Kalnu Karabahā, tomēr tagad daudz svarīgāk būtu saprast, ko darīt tālāk? Rodas iespaids, ka Erevānai pagaidām nav plānu, kā noregulēt krīzi un atjaunot nacionālās armijas nepieciešamo cīņasspēju.

Nāvējoša nenoteiktība

Armēnijas sakāve ir ne tikdaudz armijas, cik militāri politiskās vadības "nopelns". Kļūdaina stratēģija un taktika nekad nenesīs panākumus, cīņas laukā tā būs bīstamāka nekā pretinieka lodes un lādiņi. Armēnijas aizsardzības ministrs Dāvids Tonojans uzskata, ka armēņu armija Karabahā darījusi visu iespējamo. Kāpēc tad neizdevās noturēt pretinieku iepriekš (28 gadu laikā) sagatavotajās aizsardzības pozīcijās? Sistēmiskās sakāves aizbildināšana ar turku padomniekiem un droniem kaujas laikā, kā arī "vairākiem tūkstošiem" sīriešu algotņu izskatās nepilnīga, pat vāja.

Neskarsim pat "vispārējās mobilizācijas" rezultātus. Armēnijas armija – 45 tūkstoši kareivju ir pārāk nopietns spēks, lai divi tūkstoši arābu algotņu varētu izšķirt situāciju Karabahā.

Kalnu Karabahas armijā nebija, kā agrāk deklarēts, 30 tūkstošu kareivju, 300 tanku, vairāku simtu kājnieku kaujas mašīnu un bruņutransportieru. Pēc 40 dienas ilgas vispārējās mobilizācijas, brīdī, kad tika noslēgta pamiera vienošanās, Karabahā izrādījās 20 tūkstoši armēņu karavīru (pēc Pašiņana teiktā). Radās iespaids, ka armēņiem nebija aizsardzības plāna, viņi rīkojās pēc apstākļiem. Pirmajās dienās izlūkiem nebija precīzas informācijas par pretinieka nodomiem, armēņu spēki pie saskarsmes līnijas pasīvi aizsargājās. Azerbaidžāņiem nebija manāma pārspēka, operācijā piedalījās aptuveni 30 tūkstoši cilvēku, taču viņi bija aktīvi visos virzienos.

Dienvidos nebija vērojams spēcīgs pretinieka grupējums, operatīvās grupas un reidu nodaļas netika izmantotas, tomēr azerbaidžāņu spēki devās izrāvienā, ko neizdevās pārtraukt, jo Karabahā nebija efektīvas militārās pārvaldes sistēmas un mobilo rezervju. Pretinieks ieņēma Fizulas un Gadrutas pilsētas, bloķēja transporta maģistrāles, kas būtu ļāvušas piegādāt Karabahai ieročus, munīciju un rezerves (jebkurš karš par 90% sastāv no loģistikas).

Kalnu apvidū karaspēka pārvietošanai pietiek ar dabiskajiem šķēršļiem, to var padarīt nepārvaramu pretiniekam ar dzotu palīdzību, diversijas un izlūkošanas grupām, mīnu nožogojumiem vai aizbērumiem. Karabahas ceļi izrādījās brīvi azerbaidžāņu vienībām. Tādēļ krita Šušas cietokšņpilsēta, lielā mērā šis faktors ietekmēja tālākos notikumus.

Leģenda par "Bairaktaru"

Daudzi spriež par Azerbaidžānas panākumiem bezpilota lidaparātu karā un armēņu armijas tehnoloģisko ievainojamību. Tomēr jāuzsver: karadarbības kontekstā nevajag pārspīlēt Turcijā ražoto vidēja augstuma operatīvi taktisko bezpilota lidaparātu "Bayraktar" iespējas. Šis aparāts nav ideāls, tas labi pamanāms mūsdienu zenītraķešu kompleksu radaros. Azerbaidžāna ļoti aktīvi un sekmīgi izmantoja dronus tikai tāpēc, ka armēņu spēkiem nebija attīstītas PGA sistēmas un izvērstu radioelektroniskās cīņas sistēmu. Lai arī agrāk Armēnija it kā gatavojas gaidāmajam "dronu karam", kas neprasa miljardiem lielu budžetu.

Mierneši Karabahā – Krievija atkal uzvēlusi plecos smago nastu

"Bayraktar" var uzņemt 150 kg kravas, tas ir, divas koriģējamās aviobumbas MAM-L (pa 25 kg) un divas raķetes MAM-C uz 70 mm nevadāmo reaktīvo šāviņu bāzes (pa 50 kg). Aparāts labi parādījis savas iespējas kontrteroristiskajās operācijās "Eifratas vairogs" (2017. gads, pret "Islāma valsti", Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtu teroristisku organizāciju) un "Olīvkoka zars" (2018. gads, pret kurdu vienībām). Tomēr Sīrijā un Lībijā ar "Bayraktar" viegli tika galā zenītraķešu kompleksi "Buk", "Kvadrat" un "Pancir" (ražoti PSRS un Krievijā). Ar mūsdienīgiem PGA līdzekļiem Sīrijas valdības armija un Lībijas nacionālā armija feldmaršala Haftara vadībā likvidēja desmitiem turku bezpilota lidaparātu "Bayraktar". Labāko rezultātu parādīja ZRK "Buk-M2E" – no 25 palaistajām raķetēm 20 likvidēja mērķus gaisā.

Lai nu būtu, kā būdams, izlūkošanas un trieciena dronu aktīva izmantošana Azerbaidžānai negarantēja panākumus. Pareizi organizēta, dziļi ešelonēta aizsardzība spēj "samalt" būtisku pretinieka spēku un militārās tehnikas pārspēku.

Kalnu Karabahā mēs to neredzējām, turklāt karavīru individuālā vīrišķība nespēj aizstāt karaspēku labu organizāciju visā aizsardzības dziļumā. Tāpēc premjerministra Pašiņana jaunā ideja iesaistīt Armēnijas "jaunā tipa" armijā lielu skaitu sieviešu izskatās dīvaini. Pareizi secinājumi nav izdarīti.

Teicama militārā organizācija un labi apmācītu, ar mūsdienīgiem ieročiem nodrošinātu karaspēku efektivitātes pamati ir meklējami valsts militāri politiskās vadības prātos. Kad Armēnijā runā, ka valsts nav sniegusi pietiekamu militāro palīdzību Karabaham, tā ir taisnība.