Kopējā aina, kas tiek publicēta Amerikas Enerģētikas ministrijas iknedēļas pārskatos, ir skaidra: visnotaļ ass, trīs mēnešu garumā, kritums no marta augstākajiem punktiem 13 miljonu barelu dienā līdz 10,5 miljoniem (tātad par 20%). Tālāk sākās vērā ņemamas svārstības šajā rādītāja (pluss-mīnuss pusmiljons barelu), kas saistītas arī ar sezonālajām viesuļvētrām. Saskaņā ar aktuālākajiem skaitļiem, summārā ieguve ASV ir noslīdējusi pat zemāk, nekā 10 miljoni barelu dienā, taču, atkārtosim, nedēļas dati bieži tiek koriģēti, tādēļ tie drīzāk rāda vispārīgu tendenci.
Kas būs tālāk? Tradicionāls nākotnes ieguves indikators ir strādājošo urbšanas iekārtu skaits. Šeit mēs arī redzējām strauju kritumu pēc marta notikumiem – no maksimālajām 682 vienībām līdz minimumam 172 vienību apmērā augustā, pēc kā notika vāja atkopšanās līdz 205 vienībām šobrīd.
Svarīgs ieguvi ietekmējošs faktors ir tā saucamie nepabeigtie urbumi, kuri jau ir izurbti, taču tajos nav veikts slāņa hidropārrāvums . Tādi jau ir 7,7 tūkstoši – tas ir samērā nopietns apjoms, kurš ilgstošākā laika periodā var uzturēt ieguvi pat pie zema jauno urbumu apjoma. Šobrīd nepabeigto urbumu skaits sācis nedaudz samazināties, un, kas ir galvenais, savā aktuālākajā prognozē Amerikas Enerģētikas ministrija tieši norāda: tagad tie veido ieguves uzturēšanas rezervi mazā strādājošo urbšanas iekārtu skaita fonā. Starp citu, novembrī šis pārskats paredz jaunu slānekļa naftas ieguves kritumu ASV.
Vienvārdsakot, vesels lērums nenoteiktību, kā rezultātā cienījamas organizācijas sniedz daždažādas prognozes: no summārās ieguves izaugsmes līdz 11,5-12 miljoniem līdz noslīdēšanai uz 10 miljoniem barelu dienā ap 2021. gada vidu.
Vēl pirms krīzes divi lielākie Amerikas naftas un gāzes milži – ExxonMobil un Chevron – jau investēja slānekļa ieguvē. Rezultātā radās iespaids, ka neparedzētā gadījumā parādus vai pat slānekļa izstrādātāju bankrotus izpirks lielās kompānijas.
Daļēji tā arī notiek. Pirms dažām dienām ConocoPhillips paziņoja par slānekļa izstrādātāja Concho Resources iegādi par 9,7 miljardiem dolāru. Tādējādi, vēl viens Amerikas naftas milzis kļūst arī par lielu slānekļa milzi. Tiesa, interesanti, ka pirkums notika nevis naudas formā, bet gan akciju maiņas veidā.
Līdzīga situācija notika oktobra sākumā, kad Chevron nopirka Noble Energy (un tie nav tikai slānekļi, bet arī gāzes ieguve jūrā Vidusjūras austrumos).
Savukārt vidēja izmēra kompānijās situācija ir tāda: Devon Energy nopirka WPX Energy, savukārt Pioneer Natural Resources apspriež Parsley Energy pārņemšanu. Vēl daži slānekļa izstrādātāji no veiksmīgāku vai lielāku kompāniju puses tiek izskatīti kā kandidāti uz iegādi vai pārņemšanu.
Tātad konsolidācija un pārņemšana sektorā ir acīmredzamas. Kompānijas sagaida ieguvumus no ekonomijas uz apjomu rēķina, apvienojot blakus esošos ieguves rajonus un tā tālāk. Un, protams, šādas pārņemšanas, sevišķi no milžu puses, ļauj pastumt malā parādu sloga problēmu.
Jāsaka, viss notiek aptuveni tā, kā arī bija domāts gada sākumā – nozares izdzīvošana uz pārņemšanas rēķina no transnacionālo kompāniju (TNK) puses. Pandēmija tikai paātrināja visus šos procesus. Taču krīze naftas nozarē ir novedusi arī pie citām sekām: slānekļa izstrādātājus pārņemošo kompāniju finanšu stabilitāte sāk šķobīties, un tas nozīmē, ka "sagremot" problemātiskās kompānijas bez sekām būs grūtāk.
Visspilgtākais piemērs, laikam, ir ExxonMobil. Gada sākumā kompānijas akciju cenas bija par divām reizēm augstākas, nekā šobrīd, turklāt tā, atšķirībā no daudziem Eiropas kolēģiem, nesamazināja ceturkšņa dividendes. Šobrīd ceturkšņa dividendes attiecība pret pašreizējām akciju cenām sastāda milzīgus 10% gadā, attiecīgi gada sākumā tā bija divas reizes mazāka. Skaidrs, ka akciju cenu kritums divas reizes pie nemainīga dividenžu apjoma nozīmē tikai vienu – pieaugušos riskus un bažas, ka kompānija nespēs turpmāk uzturēt to pašu izmaksu un finanšu stabilitātes līmeni kopumā. Līdzīga situācija vērojama arī citās lielākās kompānijās.
Būtībā, lielākās TNK vēlējās izvilkt slānekļa ieguvi ar savu mērogu un finanšu stabilitāti – šis uzdevums turpina būt aktuāls, taču sasniegt to kļūst grūtāk. Un tas nozīmē, ka finanšu disciplīnas jautājumi atkal iziet priekšplānā, un nav vērts gaidīt izaugsmi izaugsmes labad, kā mēs nesen redzējām slānekļa sektorā.
Piebildīsim arī to, ka "zaļā programma" radīja spiedienu uz visām naftas un gāzes kompānijām, tai skaitā lielākajām no tām. Ārkārtīgi sasteigti būtu runāt par to, ka bankas nekreditēs naftas kompānijas ne ar kādām procentu likmēm, taču nekļūs par pārsteigumu tas, ja "zaļā programma" kopā ar slānekļa izstrādātāju iegādēm palielinās jaunā parāda vērtību arī lielākajām nozares kompānijām.
Apkoposim. Slānekļa nozares sabrukumu nav vērts gaidīt, taču var gaidīt, ka jaunie slānekļa lauku īpašnieki stingrāk ievēros finanšu disciplīnu, atbildīgāk izturēsies pret ieguldījumu rentabilitāti. Savukārt, vai konsolidācija sektorā palīdzēs samazināt pašizmaksas un tādā veidā vismaz saglabāt ieguves apjomus esošajā līmenī – to rādīs laiks.