RĪGA, 27. oktobris — Sputnik, Jūlija Granta. Baltijas valstu ekonomisko rādītāju analīze salīdzinājumā ar kaimiņiem demonstrē vismaz divkāršu patēriņa tirgus lejupslīdi. Pie tā vainojami... dīkstāves pabalsti. Tā uzskata Latvijas Bankas ekonomiste Santa Bērziņa. Izmaksas bija nenozīmīgas, cilvēki vispār nesagaidīja nekādu sociālo palīdzību. Bailes par nākotni lika pievērt naudas maciņus.
Privātais patēriņš Latvijā saruka vairāk nekā par 20%, bet Igaunijā – mazāk nekā par 10%, Lietuvā – mazliet vairāk nekā par 5%. Latvija ieņem vidējo vietu iedzīvotāju skaita ziņā Baltijā, tomēr izrādījusies pati skopākā, sniedzot atbalstu krīzes apstākļos. Izmaksas nesasniedza ne 800 miljonus eiro. Lietuva izmaksāja vairāk nekā 1,4 miljardus, Igaunija – gandrīz 1,5 miljardus. Tā kā visas trīs valstis iekšzemes koppoduktu pārsvarā veido uz pakalpojumu sfēras rēķina, ekonomiku virs ūdens notur patēriņa tirgus. Lietuvā to aptvēra vislabāk: dīkstāves pabalstos tur izmaksāja divreiz vairāk nekā Latvijā, turklāt Lietuva piešķīra līdzekļus sociālajai palīdzībai, kas pārsniedza dīkstāves pabalstu apjomu.
Dombrovska darbības atbalsis
Krīzes laikā pieprasījums nekrītas tāpēc, ka samazinās cilvēku ienākumi, paskaidroja Bērziņa. Viņa akcentēja, ka pieprasījumu lielā mērā ietekmē patērētāju noskaņojumus, kuri izvēlas – tērēt naudu vai netērēt. Tāpat stāvokli ietekmē iepriekšējo krīžu pārvarēšanas pieredze.
2009. gada krīzes pieredze Latvijā ir tagadējā eirokomisāra Valda Dombrovska "veiksmes stāsts": siksnu pievilkšana un nekustamo īpašumu zaudēšana līdz ar tālāku emigrāciju.
Kopš tā laika emigrācijas iespējas ir būtiski sarukušas, hipotekāro kredītu skaits – samazinājies. Tauta atsaukusi atmiņā tikai siksnu savilkšanu un disciplinēti reaģēja. Tāpēc patērētāju pārliecības indeksa ziņā Igaunija un Lietuva 2020. gada martā kritās par 10%, bet Latvija – par 20%, pārsniedzot Eiropas vidējo rādītāju – 14%.
Uzņēmējdarbības atbalsta aspektā Kariņa valdība it kā izskatās tīri labi – šiem nolūkiem piešķirtas gandrīz tikpat lielas summas, kādas atvēlēja Lietuva, un vairāk nekā Igaunijā. Tomēr no 400 miljoniem eiro, kas iztērēti šiem mērķiem, lauvas tiesu dabūjusi nacionālā aviokompānija airBaltic. Izrādījās, ka tā nav piebarojama: aviopārvadājumi un tūrisms Latvija uzrādījuši lielāko kritumu pakalpojumu eksporta jomā. Jā, aviokompānija ir jāsaglabā, tomēr daudz vairāk vajadzīga resursu sadale. Piemēram, Igaunija steigšus finansēja valsts pasūtījumus infrastruktūras projektiem no krīzes budžeta. Latvijā tikai uzlēja asfaltu uz ceļiem, jo visam pārējam nevar ne konkursus organizēt, ne rezultātus apkopot.
Valsts palīdzība iedzīvotājiem – tas nav tikai maksātspējīgā pieprasījuma pašreizējo problēmu risinājums, runa ir arī par pamatu zem kājām nākotnē, uzsvēra Latvijas Bankas ekonomiste. Tāpēc ir īpaši svarīgi kritiski novērtēt paveikto un koriģēt politiku.
Krīzes pirmajā vilnī Latviju glāba pārtikas produktu (pirmās nepieciešamības preces) un elektronisko iekārtu, kā arī kokmateriāla eksports, ko Eiropa sāka pirkt mājokļu remontdarbiem apstākļos, kad citi tēriņi izrādījās neiespējami. Taču tā ir īstermiņa tendence. Nākotnē jāpieņem stratēģiski lēmumi, ņemot vērā kardinālās izmaiņas piegādes ķēdītēs.
Skaidrs, ka Eiropa vēlas tās saīsināt, padarīt drošākas un izvietot vitāli svarīgu preču un farmaceitisko līdzekļu ražotnes savā teritorijā, nevis valstīs ar lētu darbaspēku. Latvija ir tuvāk nekā Ķīna (Šveice ir aizmirsta), tomēr darba spēks te ir mazliet lētāks nekā citās valstīs. LB speciāliste uzskata, ka atlicis tikai radīt investīcijām pievilcīgu vidi. Tiesa, diezin vai to veicinās Finanšu ministrijas nesenās iniciatīvas nodokļu jomā.
Un, visbeidzot, IT strauji dodas uz priekšu, jo bizness ir pievērsies jaunu tehnoloģiju un platformu ieviešanai. Iespējams, šajā ziņā palīdzēs arī emigranti no Baltkrievijas. Viņi jau apsolījuši Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai veselu 1000 darba vietu. Ņemot vērā 80 000 bezdarbnieku, tas nav daudz, tomēr labāk nekā nekas.