Vairākas izlūkzemūdenes Seawolf izies jūrā patruļās un izsekos Ziemeļu flotes kuģus. Par vienu no vislabāk aizsargātajiem NATO objektiem portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Pilsēta klints dzīlēs
Aktīva karadarbība Olavsvernas bāzē ir pārtrūkusi kopš 2000. gadu sākuma, objekts iesaldēts 2009. gadā. Tomēr nesen amerikāņi nolēma no jauna dislocēt te savas atomzemūdenes – militārpersonas Rietumos apgalvo, ka lēmums pieņemts pēc Krievijas nostiprināšanās Arktikā.
Olasvernā tiks dislocētas visas Seawolf klases zemūdenes. Augustā viena no tām jau devās izmēģinājuma reidā uz Norvēģiju no Bangoras jūras kara bāzes (Vašingtona) un Tromses pilsētu Norvēģijā. Šo ostu amerikāņi izmanto atomzemūdeņu stāvvietai – papildina provīzijas krājumus un veic remontus.
Seawolf klases atomzemūdenes ir vienas no slepenākajām ASV. Tās izstrādātas 80. gados īpaši darbam rajonos, ko pilnībā kontrolē pretinieks. "Jūras vilki" ir ļoti klusi un grūti pamanāmi, aprīkoti ar spēcīgiem pretkuģu un pretzemūdeņu ierožiem. Cita starpā zemūdene nes pussimtu spātnoto raķešu "Tomahawk" vai "Harpune" vai tikpat lielu skaitu pretkuģu torpēdu. XX gs. beigās amerikāņi plānoja uzbūvēt apmēram 30 tādas zemūdenes, tomēr pārdomāja – pēc PSRS sabrukuma un Varšavas līguma organizācijas likvidācijas. Rezultātā ASV Jūras spēki saņēma tikai trīs zemūdenes. Olavsvernas jūras kara bāze tika izbūvēta jau 60. gados. Tā atrodas vien 350 kilometru attālumā no Krievijas robežas, Ziemeļu flotes zemūdeņu patrulēšanas maršrutu tiešā tuvumā. Augstā kara gados amerikāņi un viņu sabiedrotie dislocēja bāzē par Ziemeļu Ledus okeāna akvatoriju atbildīgos zemūdens spēkus. NATO zemūdeņu ekipāžas bija gatavas jebkurā brīdī aizšķērsot ceļu Ziemeļu flotei Norvēģu jūrā un tālāk – uz Atlantijas ziemeļiem.
Milzīgais pazemes komplekss izcirsts klintīs, to aizsargā 300 metrus biezs iežu slānis. Vairāk nekā 25 tūkstošu kvadrātmetru platībā – noliktavas, munīcijas glabātavas, remonta piestātnes. Tuneļu projektēšanai un izbūvei, objekta aprīkošanai ar mūsdienīgām iekārtām tika iztērēti vairāk nekā 500 miljoni dolāru. Salīdzinājumam: pirmais aviācijas bāzes atomkuģis USS Enterprise, kas tika nolaists ūdenī 1961. gadā, izmaksāja apmēram 450 miljonus.
Tuvāk Arktikai
Ziemeļu flotes bijušais komandieris admirālis Vjačeslavs Popovs uzskata, ka atjaunotā Olavsvernas bāze radīs nopietnus draudus Krievijai no NATO puses.
"Seawolf ir labi pielāgotas reisiem zem ledus, - admirālis atzīmēja sarunā ar RIA Novosti. – Amerikāņi plāno pietuvināt to bāzes vietu darbības zonām, cenšas aizvien vairāk pietuvoties mūsu robežām un Arktikai, kur mēs patlaban ieņemam līdera vietu, pateicoties atomledlaužiem. Protams, Ziemeļu flotei nāksies kontrolēt Olavsvernu – visi šiem nolūkiem nepieciešamie spēki un līdzekļi ir."
Tiesa, eksperti norāda, amerikāņi var saskarties ar grūtībām, jo patlaban no juridiskā viedokļa bāze pieder privātpersonai. 2000. gadu beigās rietumvalstu analītiķiem šķita, ka Krievijas flote NATO vairs nav bīstama, turklāt Olavsvernas uzturēšana izmaksā pārlieku dārgi. Galu galā Norvēģijas valdība bāzi izsolīja.
2011. gadā Olavsvernu par 4,5 miljoniem dolāru nopirka novēģu uzņēmējs. Viņš iznomāja kompleksu, tostarp arī Krievijas kompānijām. Šeit periodiski ieradās zinātniski pētnieciskie kuģi "Akademik Nemchinov" un "Akademik Shatskiy". Pēc darijuma daudzas norvēģu militārpersonas kritizēja valdības soli, piemēram, viceadmirālis Einārs Skorgens nosauca objekta pārdošanu par "tīrāko neprātu".
"Mēs esam atņēmuši sev svarīgāko placdarmu un piespiedām zemūdenes pārvarēt simtiem jūdžu papildus. Mums ar Krieviju ir kopīga robeža Barenca jūrā. Skaidrs, ka mūsu jūras kara flotei ir jāatrodas jūras bāzē Arktikā," skaidroja Skorgens.
Dubulti standarti
Desmit gadus vēlāk NATO aptvēra savu kļūmi. Norvēģu telekanāls NRK stāstīja, ka pēdējās nedēļās augstu stāvošas militārpersonas no Pentagona vairākkārt apmeklējušas Olavsvernu, un Norvēģijas Aizsardzības ministrija apstiprināja vienošanos, kas dod iespēju Norvēģijas, ASV un no sabiedroto bruņotajiem spēkiem no jauna izmantot bāzi saviem mērķiem.
"Norvēģijas valdības attieksme pret Krieviju ir nedraudzīga, lai arī pavisam nesen viņi noslēdza ar mums līgumu par teritorijas sadali Barenca jūrā, - tieca Krievijas Flotes atbalsta kustības priekšsēdētājs, I ranga kapteinis Mihails Ņenaševs. – Mēs par to izšķīrāmies, ņemot vērā labu kaimiņattiecību politiku un sadarbības paplašināšanos reģionā, cerot, ka arī Norvēģija izturēsies atbilsoši. Taču, Vašingtonas mudināta, Norvēģija, gluži pretēji, palielina agresiju pret Krieviju Atlantijas ziemeļos un Ziemeļu Ledus okeānā."
Pie tam, pēc eksperta domām, no militārā viedokļa, ASV un NATO pozīcijas ziemeļu platuma grādos Olasverna pastiprinās pavisam nedaudz, jo bāzes koordinātas un iespējas jau zen ir zināmas. Draudu gadījumā to iespējams ātri bloķēt ar mīnām – ar zemūdeņu, lidmašīnu vai neapdzīvojamo zemūdens aparātu palīdzību.
Pazemes labirinti
Olavsvernas pazemes bāze nav unikāla. Aukstā kara gados tika uzbūvēti desmitiem šādu objektu. Lielāko bunkuru izbūvēja zviedri pagājušā gadsimta vidū. Muskes jūras kara bāze izcirsta granīta klintī, kas patiesībā veido atsevišķu salu Stokholmas arhipelāga dienvidos. Iekārtoja trīs dokus kuģu un zemūdeņu uzņemšanai, kazarmas, remontrūpnīcu, noliktavas un hospitāli.
Šajā bāzē līdz tūkstotis karavīru var pārdzīvot madveida raķešu triecienu vai pat kodolbumbas sprādzienu. No kontinenta līdz objektam zem jūras dibena izrakts trīs kilometrus garš tunelis. 2000. gados bāze tika iekonservēta, taču 2019. gadā izskanēja informācija, ka Zviedrijas Jūras kara spēki izvietojuši tur štābu. Tur plānots dislocēts aptuveni simt karavīrus un piecas "Visby" tipa korvetes.
Savukārt Krievijas lielākā atslepenotā pazemes bāze atrodas Krimā – Tavrosa kalnā netālu no Balaklavas līča noslēpti veseli divi objekti: sausais doks zemūdeņu remontam un paslēptuvei, kā arī torpēdu un raķešu kodolādiņu noliktava.
Kodolkara gadījumā pazemē aptuveni mēnesi var komfortabli dzīvot trīs tūkstoši cilvēku – degvielas, produktu un ūdens krājumi tika regulāri atjaunoti.
Pēc PSRS sabrukuma bāzi dabūja Ukraina. Tāpat kā daudzus citus objektus, to pameta un izlaupīja, krāsaino metālu mednieki izzaga iekārtas. 2000. gados Balaklavā iekārtoja muzeju: tūristiem demonstrē remonta rūpnīcas pazemes daļu, arsenālu, ostu un dažas ēkas.
Eksperti vērtē, ka nepieciešamības gadījumā bāzi iespējams atkal sakārtot, tomēr tā nespēs uzņemt mūsdienu zemūdnes to izmēru dēļ.