RĪGA, 18. oktobris – Sputnik. Latvija pārliecinoši ituvojas juridiskā nihilisma apogejam, saglabājot institucionālo vājumu, intervijā "Otkritij gorod" pastāstīja zvērinātais advokāts, AS "BDO Latvia" partneris Jānis Zelmanis.
Skrūvju pievilkšana bankām, likuma par algu pielikumu nediķiem nepildīšana, uzbrukums augstskolu neatkarībai, manipulācijas ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti – visi šie piemēri rāda, kā valdība mūsdienās noniecina likumu.
Tomēr, pārdomājot, kā tas viss bijis iespējams, ir jāatgriežas netālā pagātnē, uzskata Zelmanis. "Latvijas vispārējās nihilisma saknes meklējamas mūsu neatkarības pirmsākumos," uzskata jurists. Šajā kontekstā viņš atsauca atmiņā 90. gados notikušo denacionalizāciju un privatizāciju. "Tā radīja nelikumības un korupcijas cunami. Ar to sākās mūsu valsts," teica Zelmanis.
Viņš atzīmēja, ka likuma noniecināšana Latvijā ir savstarpēja – gan no valdības, gan sabiedrības puses.
"Nezinu pat, kas bija sākumā, - vista vai ola, kāds nihilisms to radījis. Vai varas nihilisms, kam bija nospļauties par taisnīguma interesēm, sabiedrības vairākuma interesēm, radījis tādu cilvēku reakciju. Vai tautas nihilisms radijis tādu varu. (..) Mūsu politiskās sejas vai feisi no televizoru ekrāniem aicina sabiedrību – ievērojiet likumus, maksājiet nodokļus, tas ir jūsu pašu interesēs! Tomēr cilvēku acu priekšā ir pavisam citādi stāsti – kā, piemēram, premjerministrs Kariņš caur ārzonām, apejot nodokļus, pārdevis bijušo kinoteātri "Pionieris" un kļuvis par miljonāru. Tagad viņi domā: kāpēc tad man tie nodokļi būtu jāmaksā? No varasvīru puses mēs jūtam tikai nūju, ar motivāciju mums ir pilnīgs krahs. Tāpēc rodas vilšanās," teica Zelmanis.
Par otro problēmu jurists uzskata institucionālo vājību.
"Pie mums visi varas institūti ir vāji. Mēs esam parlamentārā demokrātija, kurā gan premjers ir vājš, gan prezidents – dekoratīvs. Pie tam mums ir arhaisks vēlēšanu likums, kura apstākļos nekad nebūs divu stipru partiju koalīcijas, būs putra no vairākām mazām. Tāpēc mums lēmumu pieņemšanas ātrums ir tikpat liels kā gliemezim. Mēs esam ļoti haotiski, katra partija velk deķi uz savu pusi, tāpēc ir grūti kaut ko panākt," paskaidroja Zelmanis.
"Neviens nerunā par mūsu nodokļu likumu taisnīgumu. Nodoklis pie mums pilda vienu vienīgu funkciju – fiskālo, kad nauda no manas kabatas vai jūsējās pāriet valsts kabatā, lai pēc tam budžeta veidā to iztērētu.
30 gadu laikā esam noveduši postā ekonomiku (tranzītu, rūpniecību, finansiālos pakalpojumus). Saglabājusies tikai šī ekstremāli aktālā ass – naudas izsūknēšana no Latvijā palikušajiem uzņēmējiem, citas alternatīvas nav," teica jurists.
Viņš uzskata, ka Latvijas elitei nav nekādu ideju ekonomiskās sistēmas reformēšanas jomā. rēķināšanās ar novatoriskām tehnoloģijām, jaunuzņēmumiem biznesā – tas ir atbalsts atsevišķām ražotnēm, nekas kardināli nemainās.
"Man ir skeptisks viedoklis par mūsu institucionāli vājās valsts spēju mēģināt kaut ko ģenerēt. Mēs vienkārši peldēsim pa straumi. Ja mūsu labklājība pēkšņi uzlabosies, tas notiks nejauši kaut kādas ārējas veiksmīgas konjunktūras ietekmē. Mēs paši neceļam savu labklājību.
Visus 30 gadus esam ļoti noniecinājuši pagātni, tā taču ir padomju pagātne, tāpēc to mēs bez žēlastības iznīcinājām. Vienlaikus pārlieku optimistiski skatījāmies nākotnē, domājot, ka likvidētā vietā ir jārodas kaut kam jaunam, skaistam.
Jā, tas parādās, taču mazs, nabadzīgs. Likvidējām jau braši, veselām nozarēm, bet tas, kas parādās, amatierisks vai pusamatierisks, diemžēl nenodrošina ar darbu palikušos iedzīvotājus. (..) Man no sirds ir žēl garām palaisto iespēju. Vēsturiski tās bija daudz plašākas, bet mums izdevies paņemt tikai kaut kādu nožēlojamu daļiņu," atzīmēja jurists.
Pēc viņa domām, Latvijai vajadzētu pastiprināt premjerministra lomu, lai katra partija valdībā nevarētu diktēt viņam savus noteikumus. Pie tam nepieciešams grozīt vēlēšanu likumu, vienlīdzīgās daļās ieviest mažoritāro un proporcionālo sistēmu – lai tiktu ievēlēti ne tikai partiju saraksti, bet arī spēcīgi līderi.
Sarunā Zelmanis negatīvi vērtēja valdību par varas koncentrāciju etniskajā un valodas jautājumā.
"Latvijā visa pamatā ir stingra etniskā sadale, šīs sadales uzturēšana. Esmu pārliecināts, ka to nekaunīgi izmantos arī nākotnē, jo aiz tā var slēpt ļoti smagas atbildes uz jautājumiem par mūsu nesemīgo ekonomisko politiku.
Tomēr ir totāla muļķība padarīt Latviju par monoetnisku valsti. Tā nekad tāda nav bijusi. Diemžēl daudz ko esam jau zaudējuši. Piemēram, vācu kultūru, kas šeit bija ļoti spēcīga, ebreju, mazinās krievu kultūras ietekme.
80. gadu beigu vienotā iedvesma mūsu sabiedrībā ne pie kā nav novedusi. Pēc tam nāca diskriminējošā pilsonības sistēma, kas aizvainoja, atgrūda lielu daļu sabiedrības, un šī rēta vēl aizvien nav aizdzijusi.
Tagad neliela daļa elites vienkārši ļaunprātīgi izmanto nacionālo plaisu, ar nodomu to pleš plašumā," atzīmēja jurists.
Pēc viņa domām, situācija tiesību ievērošanas jomā, protams, nav 90. gadu līmenī, pozitīvi ietekmējusi iestāšanās ES, tomēr Latvija nav izmantojusi visas iespējas.
"Es ticu Eiropas Savienības konsolidējošai lomai, kuras vērtības mums vienkārši jāpieņem. Mēs veiksmīgi iekļuvām straumē, kurā Polija ar tās 40 miljonu patērētāju tirgu bija centrālā figūra, bet mūs paķēra līdzi kompānijas labad. jā, mēs adaptējāmies līdz pieņemamam līmenim, taču ne vairāk. Sacas iespējas mēs neizmantojām.
Manās acīs Latvijas labklājības lakmusa papīrītis ir situācija, kurā lietuviešu un igauņu darbinieki brauks uz Latviju. Tas nozīmēs, ka esam kaut ko panākuši. Kamēr situācija ir pretēja, nav vērts pat runāt," secināja eksperts.