Par to, ar kādām grūtībām var saskarties miernešu misija un kādi bija centieni novērst konfliktu 90. gadu sākumā, portālā RIA Novosti stāsta Antons Ļisicins.
Atbilde nav dzirdēta
Par "zilajām ķiverēm" vispirms ir jāvienojas Azerbaidžānai un Armēnijai. Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs uzsvēra: "Jebkādu miernešu, novērotāju – vienalga, kā – dislokācija ir iespējama tikai ar abu pušu piekrišanu," un piebilda, ka pagaidām atbilde nav saņemta.
14. oktobrī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs intervijā Turcijas telekanālam Haber Turk norādīja: "Ja viena no pusēm noteiks veto, tas būs neiespējami. Otrs aspekts – visiem ir jāsaprot, ka runa ir par Azerbaidžānas suverēno teritoriju. Neviens nevienu nevar atsūtīt bez mūsu piekrišanas. Tas būtu starptautisko tiesību pārkāpums."
Azerbaidžānas prezidents atgādināja: novērotāju ievešanu paredz mierīgas noregulēšanas pamata principi. "Taču tas ir pats pēdējais punkts. Jautājums pagaidām tiek apspriests, jo nopietnu pārmaiņu nav," precizēja Alijevs.
Viņš uzskata, ka pārrunās jāiesaista Turcija un apšauba EDSO Minskas grupas efektivitāti, kas nodarbojas ar konfliktu Karabahā kopš 1992. gada. Tās līdzpriekšsēdētāji ir Krievija, Francija un ASV, tāpat līdz ar Azerbaidžānu un Armēniju grupā strādā Baltkrievija, Vācija, Itālija, Zviedrija, Somija un Turcija.
"Šajā grupā ir valstis, kam nav izejas uz reģionu un nav nekādas ietekmes, - paskaidroja Alijevs. – Ja mēs vēlamies atrisināt konfliktu, vajadzīgas valstis, kas spēj panākt reālu samierināšanos. Protams, šajā lomā mēs redzam Turciju."
Armēnijas premjerministrs Nikols Pašiņans atzīmēja, ka variantu ar Krievijas miernešiem ir jāizskata. "Tomēr tādi jautājumi jāpārrunā plašākā kontekstā EDSO Minskas grupas ietvaros," viņš norādīja sarunā ar kanālu Al Jazeera.
Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) ģenerālsekretārs Staņislavs Zasjs informēja, ka KDLO pastāvīgā padome saņēmusi Armēnijas premjerministra Nikola Pašiņana un ārlietu ministra Zograba Mnacakaņana paziņojumu par situāciju Kalnu Karabahā. "Miera panākšana reģionā tiek aktīvi apspriesta," atzīmēja Zasjs un precizēja: "Mēs atzinīgi vērtējam EDSO Minskas grupā strādājošo valstu dalību un tikai tām piešķirto pilnvaru ietvaros.
9. oktobrī Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministri Zograbs Mnacakaņans un Džeihuns Bairamovs ar Sergeja Lavrova starpniecību vienojās par pamieru. Bija plānots pārtraukt apšaudes nākamajā dienā, tomēr karadarbība atsākās.
Viedokļu bezdibenis
Kaukāza valstu eksperts, politoloģijas zinātņu kandidāts Arturs Atajevs pastāstīja, ka miernešus gaida grūtības. "Reģions ir ļoti sarežģīts no ģeogrāfijas viedokļa. Pagaidām nav saprotams, kur novilkt saskarsmes līniju. Viena puse uzskata, ka Kalnu Karabaha un septiņi tuvējie rajoni pieder KKR (neatzītajai kalnu Karabaha republikai – red.). Otras puses acīs gan pati Karabaha, gan tuvējie rajoni ir Azerbaidžānas teritorija. Starp šiem viedokļiem ir bezdibenis," viņš paskaidroja.
Politologs ir pārliecināts: nav objektīvu priekšnoteikumu nopietnai sarunai par miernešu misiju, kamēr turpinās karadarbība. "Toties ir priekšnoteikumi jaunai eskalācijai. Acīmredzot, konflikta zonā rīkojas paramilitārās vienības, kas gatavas lauzt jebkādas vienošanās. To, ka uz Kaukāzu pārsviesti kaujinieki no Tuvajiem Austrumiem, minēja Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins. Tāpat vien neko tamlīdzīgu neapgalvo," uzsvēra Atajevs.
No vienas puses, Krievijai ir pieredze miernešu spēku izvēršanas jautājumā Kaukāzā – Dienvidosetijā un Abhāzijā. Tur palīdzēja tas, ka konflikta dalībnieki organizēja vismaz minimālu dialogu. Tomēr Gruzijas armijas uzbrukums novērotājiem no Krievijas Chinvalā lielā mērā diskreditēja ieceri nošķirt pretiniekus ar trešo spēku. "Karavīri, kuri pilda tādus uzdevumus, ir apmācīti jebkādā situācijā veicināt pārrunas. Dienvidosetijā un Abhāzijā darbojās vienošanās par uguns līniju, bezkontakta zonu un tā tālāk. Tomēr no trieciena mugurā gāja bojā 68 Krievijas karavīri un virsnieki. Tātad Maskava rūpīgi apsvērs visu par un pret, atbildot uz jautājumu, vai ir vērts ievest kontingentu kārtējā karstajā punktā," norādīja eksperts.
Iespējamā izeja – KDLO spēku dalība pušu nošķiršanā. "Tas dotu izaugsmes punktu pašai organizācijai," uzskatīja Atajevs.
80. gados un 90. gadu sākumā konfliktējošās puses reģionā nošķīra Padomju armijas un PSRS IeM iekšējo spēku vienības. Tomēr daudzi neuzskatīja viņus par miernešiem – gan armēņi, gan azerbaidžāņi pārmeta viņiem – sak, viņi palīdzot pretiniekam.
Sergejs Šatko dienēja valdības sakaru pulka apakšvienībā Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā. Par karadarbības veterānu viņš sevi neuzskata – Karabahā pabijušajiem karavīriem nav tāda statusa. Viņš novilka paralēles starp tālaika "miernešu" nesaprotamo tiesisko statusu un haotisko politisko situāciju 90. gadu sākumā.
"Pret konflikta dalībniekiem izturējāmies kā pret tautiešiem, kurus vajag samierināt un aizsargāt no vardarbības, - atceras Satko. – PSRS IeM skolas kursantu bataljona virsnieks Sumgaitā teica: "Notiek grautiņi, slepkavo cilvēkus, un mūsu uzdevums ir parādīt, ka padomju vara te ir bijusi, ir un būs." Tomēr nekas neiznāca. Acīmredzot, centrā toreiz nesaprata, kā noregulēt situāciju. Cilvēki bija dažādi, gadījās veselīgi domājoši, tomēr bija arī tādi, kas mūs no mugurpuses apspļaudīja, pārmeta, ka mēs atbalstām pretējo pusi. Viņiem nebija vajadzīgs miers, viņiem vajadzēja mūsu automātus, lai šautu vienam uz otru."
Pēdējās armijas daļas pameta Stepanakertu 1992. gada pavasarī, puses faktiski karoja, tāpēc toreiz jau vairs neesošās valsts armijas izvešanai tika organizēta militāra operācija.
"Politiķi abās pusēs tiecās pēc varas, ne pēc miera. Toreiz uz kara viļņa pie varas nāca nacionālisti, - atceras Šatko. – Viņi gribēja tikai vienu – uzvaru ar saviem noteikumiem. Neko citu. Karabahu pameta iekšējie spēki, bijušās Padomju armijas vienības, un viss sabruka. Neviens vairs necentās nošķirt naidīgās puses. Pēc Sarkankarogotā Aizkaukāza kara apgabala mantības sadales puses saņēma ieročus un kara tehniku. Sākās īsts karš."
Iekšējo spēku ģenerālmajors Vladimirs Vorožcovs 90. gadu sākumā braukāja uz Aizkaukāzu komandējumos. Tagad ar rūgtu ironiju atceras: viņa dienesta biedri saņēma te "Armēnijas Varoni", te "Azerbaidžānas Varoni" – skatoties, kurā pusē pildīja uzdevumus. "Gadījās, karavīri, atrodoties Armēnijas vai Azerbaidžānas teritorijā, tik dziļi uztvēra vietējo iedzīvotāju noskaņojumu, ka teju vai uzskatīja sevi par konflikta pusi, - viņš atzina. – Tāpēc bija pārmetumi, ka Padomju armija atbalstīja tos vai citus. Tomēr pārsvarā karavīri aizsargāja civilos iedzīvotājus. Daži tālab ziedoja dzīvību.
Vorožcovs konstatēja, ka Krievijai ir gan miernešu misiju pieredze, gan vajadzīgie kadri. "Tehnoloģijas ir izstrādātas. Visefektīvākā, lai arī grūti realizējama, ir kopīga patrulēšana: konfliktējošo pušu karavīri un vidutājs kopā pārbauda saskarsmes līniju. Pirmkārt, cilvēku kontakti, otrkārt, pa savējiem nešaus," viņš paskaidroja.
Jautājums, kam jāuzņemas mierneša pienākums, pēc Vorožcova domām, ir atkarīgs ne tikai no vietējo iedzīvotāju attieksmes. "Uzticību pelna ar darbiem. Tomēr galvenais noteikums – naidīgo pušu piekrišana konkrēto miernešu klātbūtnei," teica ģenerālis. Tas ir politisks jautājums. Kontingentu ir vērts ievest, kad ir skaidro tā uzdevumi. To saprot gan Baku un Erevāna, gan arī Maskava.