Krievijas un Rietumu attiecības ir sasniegušas jaunu krituma līmeni – Krievijas ārlietu ministrs paziņoja, ka, ja Eiropa nevēlas normālu dialogu, tad mēs varam pārstāt komunicēt ar tās vadītājiem, raksta RIA Novosti komentētājs Pjotrs Akopovs. Tieši tā arī pateica.
"Pēdējos 20 gadus mums vienmēr ir bijusi pašcieņas izjūta. Taču tie cilvēki, kuri atbild par ārpolitiku Rietumos, nesaprot savstarpēji cienīgas sarunas nepieciešamību. Laikam mums uz kādu laiku jāpārstāj ar viņiem sarunāties. Turklāt Urzula fon der Leiena (Eiropas Komisijas priekšsēdētāja) paziņo, ka ar esošo Krievijas varu nesanāk ģeopolitiska partnerība. Tā tam arī būt, ja viņi to vēlas."
Nesen fon der Leienas sacīto par to, ka ir svarīgi atvadīties no ilūzijas, it kā Krievija pie esošās vadības spēj atjaunot Eiropas Savienības ģeopolitiskā partnera statusu, Sergejs Lavrovs nosauca par "ļoti nopietnu paziņojumu no Eiropas Komisijas augstākās oficiālās personas lūpām". Un tas nav pārspīlējums: Eiropa liek noprast, ka to neapmierina Krievijas vadība – turklāt neapmierina gan tāpēc, ka tā rosina Eiropas skatījumā nepareizu iekšpolitiku ("indē Navaļniju"), gan tāpēc, ka iejaucas Eiropas iekšlietās ("uzlauza Bundestāga serveri"), un vispār ir noskaņota ārkārtīgi destruktīvi.
Tātad Eiropa pati pāriet uz personībām, aizmiglojot valsts intereses un starpvalstu attiecības ar pretenzijām pret Krievijas varu, turklāt ar tāda rakstura pretenzijām, kuras viennozīmīgi liecina par dziļu Eiropas pārākuma izjūtu (morālā – bet ne tikai) attiecībā pret Krieviju. Mēs sapratām, ka jūs esat nelabojami, un vairs nevēlamies uzskatīt jūs par partneriem. Jūs – tie nav Putins ar Lavrovu, bet gan Krievija. Līdz tam brīdim, kamēr to vada Putins un Lavrovs? Nu jā – bet pēc tam paskatīsimies, jau nu viņu nomainīs ne Navaļnijs.
Taču pašai Eiropai šāda uzvedības līnija attiecībā uz Krieviju ir ārkārtīgi neizdevīga, bet ko lai padara, ja nepietiek nedz prāta, nedz politiskās patstāvības? Krievija noteikti nevar ielikt savas smadzenes un redzējumu par izdevīgu (arī Eiropas Savienībai) pasaules kārtību ES vadītāju galvās. Tomēr tā var paziņot par to, ka šādā tonī mēs nerunāsim: nevēlaties komunicēt cienīgi un vienlīdzīgi, tad nekomunicēsim vispār.
Par to Sergejs Lavrovs pateica otrdien kluba "Valdaj" ziņojuma prezentācijā, savukārt trešdien turpināja domu intervijā trim Krievijas radiostacijām (ieskaitot radio Sputnik). Žurnālisti sāka precizēt iepriekš izskanējušo paziņojumu: kā tas ir – pārstāsim sarunāties?
Lavrovs precizēja, ka mums "rodas jautājums nevis vienkārši par to, vai ir iespējams "bizness kā parasti", bet par to, vai ar Eiropas Savienību vispār ir iespējams bizness", kura "nevis vienkārši no augšas, bet visnotaļ augstprātīgi raugās uz Krieviju, pieprasot no mums atskaitīties par visiem grēkiem, kurus mēs, pēc Eiropas Savienības domām, esam pastrādājuši": "Es uzskatu, ka mums ne par ko nav jāatskaitās."
Taču runa nav par ekonomiskajām attiecībām – to sabrukšanas iespējai Lavrovs netic. Runa ir par politisko dialogu, kurš, starp citu, taču skar ne tikai Krievijas un Eiropas attiecības, bet arī starptautiskas lietas kopumā, ieskaitot nozīmīgākos krīzes punktus. Šādu dialogu Krievija, protams, saglabās ar atsevišķām Eiropas valstīm, taču var atteikties no tā ar Eiropas Savienību, kura paziņo mums:
"Ka mēs principā neesam vēl izauguši līdz tam, lai būtu Eiropas Savienības ģeopolitiskais partneris. Skraidīt un pazemoties – es uzskatu, tas ir zemāk par mūsu pašcieņu. Es nedomāju, ka mums pastāvīgi ir jāskatās uz to, ko par mums saka Rietumi."
Doma par to, ka mums nav jāorientējas uz to, kā mūs vērtē rietumos, nav jauna – nedz valsts politiskajai vadībai, nedz sabiedrības viedoklim.
Sen ir pagājuši tie neprātīgie laiki, kad Krievija tīrīja sevi "civilizētās pasaules" stingrā uzraudzībā, cerībā uz to, ka mūs "uzņems ģimenē". Šobrīd runa vairs neiet par to – Krievija ir pilnībā atjaunojusi savu suverenitāti – turklāt ne tikai pasaules arēnā, bet, kas ir vēl svarīgāk, pie sevis. Runa nav vienkārši par kārtības ieviešanu valstī un strādājošas varas vertikāles, bet par atgriešanos pie patstāvīga pasaules redzējuma, tai skaitā arī ģeopolitiskā redzējuma.
Tātad mēs – un cilvēki, kuri vada mūsu ārpolitiku, – nevis vienkārši vadāmies pēc mūsu nacionālajām interesēm, bet arī apzināmies un formulējam tās patstāvīgi, balstoties uz mūsu pašu vēsturi un tradīcijām, uz mūsu vērtībām un pieredzi. Tā ir nevis tikai lielvalsts, bet arī patstāvīgas valsts galvenā pazīme.
Bet Krievija taču slikti definē savas intereses, pārāk nedroši uzvedas, visu laiku apelē pie starptautiskajām tiesībām – šādi pārmetumi bieži skan attiecībā uz mūsu ārpolitiku un tās autoriem. Un arī intervijas laikā Lavrovam piedāvāja rīkoties skarbāk, atklātāk, uzstājīgāk – ja jau Rietumi vienalga mūs lamās, tad sitīsim pirmie, pārstāsim atsaukties uz starptautiskajām tiesībām, visiem šiem ANO…
Lavrovs iebilda, ka "mēs tomēr esam pieklājīgi cilvēki".
"Un esmu pārliecināts, ka mūsu atsvešināšanās pozīcijai no situācijas, kad mēs atskatāmies uz Rietumiem, ko tie par mums tur domā, tai tomēr ir jāpaliek starptautisko tiesību rāmjos."
Nu, protams, kad nav spēka, runā par tiesībām, un ir tikai spēcīgā tiesības… Nē, tur jau tā lieta, ka nekāda spēcīgā tiesību vairs nav – tātad vecā, rietumu pasaule aiziet, ASV (un Rietumi kopumā) vairs nav spējīgas ne vien uzraudzīt tautas, bet arī vienkārši uzturēt savu esošo statusu. Tieši tāpēc Lavrovs atgādina par to, ka galvenais pasaules pārdzīvojamo dziļo transformāciju, globālā spēku līdzsvara pārdalīšanas saturs "ir objektīvs demokrātiskākas, multipolāras pasaules kārtības veidošanās process". Turklāt Lavrovs uzskata, ka tas aizņems veselu ēru, tātad runa ir par desmitgadēm.
Taču tieši šādā laikā ir svarīgi rosināt sarežģītu, vairāku līmeņu spēli, neieslīkstot avantūrās, necensties primitīvi diktēt savu gribu pārējiem spēles dalībniekiem. Ir jāsaglabā seja – ne jau nejauši Lavrovs atcerējās par pokeri un par to, kurš pamirkšķinās pirmais – un nedrīkst ļauties provokācijām. Lavrovs, līdzīgi Putinam, ļoti labi to saprot.
"Taču izvest mūs no līdzsvara, tajā skaitā ne tikai ar tiešiem izlēcieniem Krievijas Federācijas virzienā visās iespējamās un iedomājamās jomās ar negodprātīgu konkurences, neleģitīmu sankciju palīdzību un tamlīdzīgi, bet arī destabilizējot situāciju apkārt mūsu robežām, neļaujot mums koncentrēties uz attīstošām lietām, – šī vēlme viņiem, protams, ir absolūti acīmredzama. Taču, neskatoties uz visiem šiem cilvēciskajiem instinktiem, visiem šiem kārdinājumiem atbildēt pēc principa "pats esi muļķis", esmu pārliecināts, ka mums ir jāpaliek stāvam uz starptautisko tiesību pamatiem."
Vārdus par "starptautiskajām tiesībām" te var aizstāt ar "saglabāt mieru, stratēģisku aprēķinu un turpināt vilkt savu līniju". Jā, rosināt spēli, kura bieži notiek bez skaļiem vārdiem, vai pat bez vārdiem – ne jau nejauši, atbildot uz jautājumu par to, ka, ja "kautiņš ir neizbēgams, sit pirmais", tad "varbūt jau izdarām kaut ko, lai mums nav tik žēl, kad pret mums kārtējā sankciju pakete būs", Lavrovs ļoti maigi pateica:
"Man nav tiesību iedziļināties detaļās, bet man tā liekas, ka pēdējo gadu laikā mēs tā arī rīkojamies veselā virknē gadījumu."
Nedz Sergejs Lavrovs, nedz Vladimirs Putins nevar tikt nosaukti nedz par vājiem ģeopolitiskiem spēlētājiem, nedz par atrautiem no reālijām sapņotājiem, nedz par taktiskiem pielāgošanās cienītājiem – viņi spītīgi velk ārpolitisku līniju, kura atgriež Krievijai tai piederoši vietu pasaulē, pie tam pasaulē, kura pārformatējas un veidojas mūsu acu priekšā (ar viņu neredzamo dalību).
Jā, viņi sāka ar ļoti sliktām kārtīm uz rokām – un arī tagad vēl ļoti daudz nākas spēlēt savā, pēcpadomju teritorijā. Taču Krievijas starptautiskais svars ir krietni pieaudzis – kas, jāsaka, neapreibināja galvu nedz Lavrovam, nedz Putinam. Jo viņi ir optimisti: turklāt gan tajā nozīmē, par kuru pajokoja ĀM vadītājs - "ja pesimists saka, ka sliktāk nebūs, bet optimists saka: var būt vēl sliktāk," – gan pārliecības ziņā par viņu veiktā darba, nemainīgās stratēģijas un elastīgās taktikas veiksmīgumu. Savukārt "sava pārākuma izjūtas ir ļoti bīstamas", sacīja Lavrovs, runājot par ASV politiku, – taču mums tās dažkārt pietrūkst, iebilda viņa teiktajam. Bet mums pietiek ar pašcieņas izjūtu, atcirta Lavrovs – un tā tas arī ir.
Jo viss sākas ar skaidru savu iespēju izvērtēšanu, savukārt tie, kas sāk ticēt savam pārākumam, sāk to ļaunprātīgi izmantot un zaudē realitātes izjūtu, palaižot garām brīdi, kad viņu spēki izsīkst, bet reputācija brūk kopā. Tikmēr pašcieņas izjūta balstās uz sevis un savu spēku saprašanas, uz atmiņas par to ceļu, kas ir noiets pirms tevis, un sekošanas tam mērķim, kuru tev ir noteicis liktenis. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan uz lielvalstīm.