Doktrīna par to, ka "demokrātija var būt tikai liberāla", mums tika uzspiesta. Liberālā demokrātija var atnest haosu un krahu, lielāku ļaunumu nekā labumu – tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ mēs vēlamies Donalda Trampa kārtējo uzvaru," portālā RIA Novosti citēja Pjotrs Akopovs.
Kas to teicis? Kam pieticis pārdrošības vienlaikus uzstāties gan pret liberālo demokrātiju, gan par Trampu? Pazīstamais vispasaules liberālisma ienaidnieks Putins, kurš visus indē ar "Novičok" un grauj Rietumus no iekšienes? Fanātiskie irāņu ajatollas-teroristi un šausmīgie ķīniešu komunisti, kuri visu pasauli aplipinājuši ar savu vīrusu, šeit nederēs – viņi negribētu publiski just līdzi Trampam. Tiesa, piemēram, tādam apgalvojumam piekristu gan Pekinā, gan Teherānā:
"Pasaules elites un nacionālās pretestības cīņa vēl nav galā... Eiropas valstu pilsoņi drīz aptvers, ka mūsdienu Eiropas institūti nekalpo viņiem, bet gan Džordža Sorosa un viņam līdzīgo interesēm. (..) Mērķi, ko nospraudis Sorosa vispasaules tīkls, ar viņa neierobežotajiem finansiālajiem un cilvēku resursiem, ir skaidri: etniski sajauktu atklātu sabiedrību veidošana ar migrācijas paātrināšanas metodēm, nacionālā lēmumu pieņemšanas procesa demontāža un nodošana globālajai elitei."
Te bija runa par globālajiem procesiem. Tagad par nākamo paaudžu audzināšanu:
"Skolām ir jāaizsargā ģimenes ideāli un vērtības, kā arī jāpatur nepilngadīgie tālāk no dzimumu ideoloģijas un varavīkšņainās propagandas. Liberāļi te labākajā gadījumā saskata viduslaiku cienīgu tumsonību, sliktākajā – klerikālismu ar fašismu."
Kurš tad īsti ir tas drosminieks? Tas ir vienas Eiropas valsts premjerministrs – Viktors Orbans. Jau desmit gadus no vietas viņš vada Ungāriju (bet pirms tam, gadsimtu mijā, četrus gadus vadīja valdību), un Eiropas Savienībā tiek uzskatīts par dumpinieku un gandrīz īstu diktatoru. Taču tas, ko viņš teicis savā rakstā, ko pirmdien publicēja Magyar Nemzet, ir varen spēcīgi. Orbans uzstājas ne tikai kā nacionālas valsts aizstāvis un "aptrakušo liberāļu" atmaskotājs vispasaules mērogā, bet arī kā kristīgi demokrātiskā novirziena līderis Eiropā, pat visos Rietumos. Viņš izsakās precīzi, atklāti – tā, kā Eiropas līderi nav atļāvušies jau ilgu laiku:
"Vienīgā iespēja kristīgajai demokrātijai ir sākt atklātu intelektuālu un politisku cīņu. Izbeigt izlikties un uzvesties kā idiotam, kurš neredz, nesaprot, kas notiek. (..) Aizstāvēties un formulēt četras nostādnes, kas var mainīt visu Eiropas politiku: mūsu galvenie nacionālie un kristīgie principi nav liberāli; tie radušies pirms liberālisma; tie ir pretstatā liberālismam; šodien liberālisms tos sagrauj."
Orbans konsekventi aizstāv ungāru nacionālo identitāti (tautu, kas Eiropā ienāca pēdējā), arī viņu katolicismu, tomēr šajā gadījumā vēršas ne tikai pie tautiešiem, bet arī citiem eiropiešiem. Protams, vispirms – pie agrākajiem biedriem sociālistiskajā nometnē (jāpiebilst, ka Orbans pielīdzina komunismu un liberālisms kā ungāriem svešas ideoloģijas):
"Rietumi ir zaudējuši savu pievilcību Centrāleiropas acīs, un tas, kā mēs iekārtojam savu dzīvi, viņiem nepatīk. Tuvākajos gados mums ir jāsaglabā Eiropas vienotība, pie tam atzīstot, ka pašreizējai vēsturiskajai tendencei nav nekādu izredžu mainīties. Viņi nevar uzspiest mums savu gribu, un mēs nevaram nobīdīt viņus no viņu tagadējā intelektuālā un politiskā ceļa. (..) Centrāleiropas valstis ir izvēlējušās citu nākotni, brīvu no imigrācijas un migrācijas. (..) Pat, ja Brisele vēlas doties pretējā virzienā: īstenot līdz absurdam novestos klimatiskos mērķus; sociālo Eiropu, kopēju nodokļu sistēmu, multikulturālu sabiedrību."
Tātad runa ir par divām Eiropām, kam kaut kādā veidā jāsaglabājas vienas Eiropas Savienības ietvaros. nav nekādu izredžu pārtaisīt austrumeiropiešus par vienotās Eiropas iedzīvotājiem, kas "savus senčus aizmirsuši", tomēr saglabājas izredzes uz konservatīvu, pareizāk sakot, pat nacionāli tradicionālistisku revanšu Rietumeiropā. Tātad vietējo marinu lepēnu uzvara visās Vecās Eiropas galvenajās valstīs – patiesībā nozīmē valdošās nacionālās elites radikālu atjaunošanos. Skaidrs, ka atlantistu veidotās paneiropas elites (tā nav nekāda "Briseles birokrātija", bet gan politiskie kadri, kas vispirms tiek rekrutēti no nacionālo valstu līmeņa līdz Eiropas līmenim, bet pēc tam nosūtīti atpakaļ uz viņu valstīm) visādi centīsies kavēt antiliberālo apvērsumu. Pie tam pretošanos "tautu dumpjiem" organizēs un koordinēs globālistiskās struktūras, tas pats kolektīvais Soross, ko asi kritizē Ungārijas premjerministrs.
Orbans jau sen nebaidās ne iebilst pret liberālo globālo projektu, ne atmaskot Sorosu – pazīstamāko Ungārijā dzimušo cilvēku pasaulē. Savukārt 90 gadus vecais miljardieris Orbanu dēvē par mafiozi un diktatoru, un visiem spēkiem palīdz opozīcijā strādājošajiem ungāru liberāļiem. Nacionālajā līmenī Orbans sekmīgi tiek ar viņiem galā tomēr ES un NATO līmenī viņam klājas smagi, tāpēc viņa acīs tik svarīgi bija, ka 2016. gadā uzvarēja Donalds Tramps, viņa idejiskais sabiedrotais cīņā ar visu liberālo globālismu (bet tagad – arī ar Sorosu personiski). Protams, Eiropas Savienība turpina spiedienu pret Budapeštu, bet tagad vismaz amerikāņu valdības struktūras necenšas pilnā sparā izgriezt rokas ungāriem.
Orbana vārdi par atbalstu Trampam ir pirmais tāda veida izteikums no Eiropas līdera puses. Tos pamanīja arī mediji Eiropā, tomēr, piemēram, Times necitēja visu frāzi pilnībā: "Visi liberāļi uzskata, ka katra valsts (..) ir jāpiespiež pieņemt liberālo pārvaldes formu. Savukārt kristīgie demokrāti noraida šo ārpolitikas formu, jo, pēc viņu domām, sabiedrības turas kopā un uztur mieru ar dažādiem paņēmieniem. Turklāt, - un to nesen pierādīja "arābu pavasaris" – liberālā demokrātija spēj radīt haosu un krahu, un nest lielāku ļaunumu nekā labumu.
Tas ir vēl viens iemesls, kura dēļ mēs jūtam līdzi Donaldam Trampam un vēlamies, lai viņš uzvarētu vēlreiz: mums pārlieku labi zināma ASV demokrātisko administrāciju ārpolitika, kuras pamatā ir morālais imperiālisms. Mēs esam to izgaršojuši, lai arī piespiedu kārtā. Mums tā nepatika, un vēl vienu porciju mēs negribam."
Ungārija patiešām demonstrē apbrīnojamu pretestību ārējam spiedienam. Tas nav tikai Orbana nopelns vien – viņu atbalsta lielākā daļa ungāru, kuri aptver, cik svarīgi ir saglabāt nacionālo identitāti. Taču tagad "morālais imperiālisms" tiek izmantots pret pašām Savienotajām Valstīm, un, protams, Orbans vēlas, lai Tramps noturētos pret krāsaino revolūciju, kas iedegas ASV. Ja viņš izturēs un uzvarēs, kristiešiem, konservatoriem, tradicionālistiem (tiem, ko varētu nosaukt par kristīgajiem demokrātiem, ja vien šo terminu nebūtu diskreditējuši tādi kā vācu KDS) būs daudz vieglāk pretoties gan liberālajai diktatūrai, gan morālajam imperiālismam. Tāpēc patiesi patstāvīgie eiropiešu politiķi vēl uzvaru Trampam, - tā sakot, "par mūsu un jūsu brīvību".