Par godu Izraēlas un Apvienoto Arābu Emirātu līgumam par attiecību normalizāciju ASV prezidents nominēts Nobela Miera prēmijai (papūlējās kāds Norvēģijas parlamenta deputāts – jau savlaicīgi, pat pirms vienošanās noslēgšanas), stāsta Dmitrijs Kosirevs portālā RIA Novosti.
Lieta tāda, ka Tramps patiešām pielicis roku šajā darbā, tāpēc dokuments tiks parakstīts Vašingtonā. Tas ir ļoti izdevīgs Izraēlai – valsti atzinusi kārtējā arābu valsts, - tikai palestīnieši nemaz nepriecājas. Tomēr, lai kādi būtu grozījumi un atrunas, tas ir stāsts par mieru, nevis karu. Kāpēc gan to neatzīmēt ar Nobela prēmiju? Žanra klasika – piešķirt to vidutājam-miernesim.
Tāpēc interesi rada nevis norvēģa iniciatīva, bet gan tās informatīvais fons. Galu galā, tagad ASV un pasaulē dienas gaismu ieraudzījis vesels "Karš un miers" – par to, ko Donalds Tramps, viņa piekritēji un oponenti stāsta par armijas jautājumiem, dažnedažādu ārvalstu operāciju jēgu, arī par to, kurā pusē nostāsies armija nopietnajā tracī ASV, kas nupat sākas nākamās prezidentūras jautājumā. Informatīvais fons ir ļoti saspringts, vietām pat ar pāreju līdz šizofrēnijai.
Kā orators Tramps nav tālu aizgājis no "zeltamutes" Džo Baidena – pastāvīgi aiziet greizi. Tomēr ne tiktāl, lai nosauktu amerikāņu karavīrus par "lūzeriem" par to, ka viņi gājuši bojā kaujā. Tā bija īsta dāvana no demokrātu puses ar atsaucēm uz anonīmiem avotiem un pārējo žanra klasiku.
Tai sekoja reālitātei tuvāka Trampa uzruna: viņš apsūdzēja augstākās militārpersonas par to, ka viņi vienmēr ir gatavi sūtīt karavīrus kaujā par prieku ieroču korporācijām. Armijas Ģenerālštāba priekšnieks Džeimss Makkonels skarbi un pieklājīgi atbildēja, ka karš vienmēr ir ārkārtas gadījums, un armijas vadība attiecīgi risina problēmu. It īpaši ņemot vērā to, ka komandieriem, tāpat kā korporāciju vadītājiem, armijā dien bērni un mazbērni.
Aiz šīs laipnību straumes slēpjas: a) karavīru senā nepatika pret politiķiem, kuri sūta viņus kaut kādā kārtējā amerikāņu karā; b) fakts, ka Tramps sevi nepārprotami pozicionē kā miera, nevis kara prezidentu; c) republikāņu elektorāta noskaņojums, kuri uzskata, ka sākumā ir jāievieš kārtība mājās, un tikai pēc tam var iebiedēt citas tautas.
Patiesībā šajā gadījumā Tramps nav pateicis neko jaunu, tikai īsumā pārfrāzējis savu priekšgājēju Dvaitu Eizenhaueru, ģenerāli, Otrā pasaules kara varoni, kam bija morālas tiesības teikt pāris vārdus par militāri rūpniecisko kompleksu. Kad viņš nodeva stafeti Džonam Kenedijam un atvadījās no tautas 1961. gada 17. janvārī, viņš ierunājās...
Patiesībā jau šis joks ir jālasa pilnībā, tajā ir vairākas gudras un mūsdienās negaidīti aktuālas domas. Pat ne tikdaudz par militāri rūpniecisko kompleksu, - par jebkuru spēcīgu lobētāju, kas noalgo bariem "ekspertu", lai uzspiestu valdībai kaut kādus nežēlīgus lēmumus. Karš (vai ekonomika, vai medicīna) ir pārāk nopietna lieta, lai nodotu to karavīru (ekonomistu, mediķu utt.) rokās, lūk, par ko ir runa.
Protams, Tramps nav Eizenhauers, taču visa viņa republikāņu komanda aizvien ciešāk draudzējas ar ietekmīgām veterānu organizācijām, atdod godu kritušajiem... Ne velti taču parādījušies tie meli par "lūzeriem".
Ne velti tieši tagad, tuvojoties vēlēšanām, Tramps tomēr panācis, ka tiek īstenots viņa lēmums par 2,2 tūkstošu karavīru izvešanu (tā ir gandrīz puse kontingenta) no Irākas un par to, ka mājās atgriezīsies kareivji no Afganistānas. Ar vārdiem, ka jāpieliek punkts "tiem muļķīgajiem bezgalīgajiem kariem".
Ar politiķiem un dažu labu no vadības viņš var nopietni sastrīdēties, bet ar ierindniekiem – diezin vai. Galu galā – kurš tad zaldāts gribēs turpināt nesaprotamas un gadiem ilgi ievilkušās misijas nepatīkamās vietās, kur sakāve ir acīmredzama, bet pavēles doties mājup nav.
Te jāatzīmē īpašs sižets – militāra apvērsuma iespēja ASV, pareizāk sakot, runas par to. Gan respektabli, gan skandalozi jau sen raksta par projektu ar nosaukumu "godīga pāreja" (varas pāreja nākamā gada janvārī). Par nesenajām demokrātu apspriedēm par to, "kā neatzīt vēlēšanu rezultātus un organizēt Trampam maidanu visā valstī". Ne tikai ielu cīnītāji, arī karavīri bieži parādās šajās runās.
Piemēram, ar demenci vai bez tās, tomēr Baidens jau trīs reizes ir noteicis, ka kareivjiem nāksies izvilkt Trampu no Baltā nama 20. janvārī tieši pusdienlaikā. Viņa domubiedri konkretizē: tas jāpadara 82. desanta divīzijai, un tagad tās komandierim raksta vēstules dažādi norūpējušies pilsoņi.
Tātad militārā tēma šajā valstī tuvākajās dienās skanēs aizvien biežāk un daudzveidīgāk.
Noslēgumā iesaku iesniegt Nobela prēmijas komitejai iniciatīvu: katru gadu piešķirt prēmiju pašreizējam ASV prezidentam. Avansā – tāpat kā nesen ievēlētajam Barakam Obamam 2009. gadā (par skaistām runām, bet patiesībā – lai viņam būtu neērti sākt jaunus karus). Pasniegt prēmiju prezidentam par to, ka veselu gadu Amerika nevienam nav uzbrukusi. Par to, ka Savienotās Valstis no kaut kādas valsts izved savus karavīrus. Ja permanentais laureāts nav attaisnojis cerības, prēmiju atņemt.
Donalds Tramps kļuvis par Nobela miera prēmijas kandidātu. Acīmredzot, cita starpā – arī pat to, ka viņa prezidentūras laikā ASV nav sākušas nevienu jaunu lielu karu – Pentagons piedalījās tikai dažās militārās operācijās. Tomēr formālais iemesls ir citāds.
Jebkurā gadījumā tas būs labāks pielietojums naudai, nekā dalīt to, kā ierasts, ik pāris gadus: šogad – miernersim, nākamgad – kārtējam "cīnītājam par cilvēka tiesībām", tas ir, visbiežāk – personāžam, kas izprovocējis pilsoņu konfliktu pats savā valstī un iesaistījis tajā ārējos spēkus.