Nav nekāds brīnums, ka daudziem šķiet: tagadējie notikumi turpina toreizējos procesus un veido kārtējo pavērsienu Krievijas un rietumvalstu asajā konfrontācijā. Iespējams, dažam labam tas šķiet aizvainojoši, ņemot vērā nepārprotamo spriedzes mazināšanos pēdējos gados – it kā jau viss vairāk vai mazāk nokārtojās, un tagad atkal sācies no jauna, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Noskumušie var nomierināties: ārēji līdzīgi, tomēr pēc būtības tagadējie un toreizējie incidenti kardināli atšķiras.
Pēdējo piecu vai sešu gadu laikā politiskajā pasaules kārtībā notikušas milzīgas izmaiņas. 2010. gadu vidū planēta vēl dzīvoja ierastajā Pax Americana — Rietumu dominances sistēmā ar ASV kā vienīgo globālo superlielvalsti priekšgalā. Tobrīd sistēmā jau bija redzamas nopietnas krīzes parādības, tomēr nebija nekādu īpašu šaubu par tās stabilitāti un negrozāmību.
Patiesībā Rietumu vēlme mīkstināt augošās problēmas, stiprināt gaistošo varenību un pie viena nogremdēt pārlieku nekaunīgo un pašpārliecināto konkurentu kļuva par galveno iemeslu konfliktam ap Ukrainu un skarbajai konfrontācijai ar Krieviju.
Tobrīd Krievija bija Rietumu galvenais mērķis – pret to vērsās vienotā frontē. Visi toreizējie notikumi – Rietumu politiķu histērijas, murgainie, pārsteidzīgie apvainojumi, rusofobijas straumes medijos, sektorālās sankcijas – viss bija veikts, lai panāktu Maskavas totālu ģeopolitisko kapitulāciju. Cita starpā tas ļautu pārvērst uzvarēto pretinieku par resursu avotu savas visvarenības uzturēšanai un paildzināšanai, tas ir, atkārtot to, kas izdevās pēc PSRS kraha.
Tomēr Krievija noturējās. Vēl vairāk – tā spēcīgi iedragāja pasaules kārtību, kuras saglabāšanai bija iecerēti visi minētie soļi.
Tagad mēs dzīvojam citādā pasaulē.
Diezin vai pašreizējais stāvoklis ir sistēmas agonija, taču smagā krīze tajā ir nepārprotama. Mūsdienu posmā raksturīga ir atklātā eskalācija pašos Rietumos. Pie tam runa nav tikai par attiecību saasināšanos starp dažām valstīm (Lielbritānija un ES, Vācija un ASV utt.). bet arī par sabiedriski politiskā konflikta strauju eskalāciju pašās rietumvalstīs.
Kolektīvo Rietumu, kas pirms sešiem gadiem uzstājās pret Krieviju, tagad vairs nav. 2010. gadu vidū tie savus mērķus nesasniedza un sāka aprīt paši sevi. Ārpolitiskie jautājumi tam ir pārvērtušies par iekšējo konfliktu atvasinājumu. Neapšaubāmi, augstākās virsotnes sasnieguši notikumi ASV – vairākus mēnešus ilgas nekārtības ielās un pārsteidzoši netīra prezidenta vēlēšanu kampaņa, taču arī tas vēl nav viss.
Stāsts par Alekseja Navaļnija saindēšanu pārsvarā ir asās iekšpolitiskās cīņas izpausme Vācijā – tajā globālisti-proamerikānisti un nacionāli orientētā vācu elite cīnās par "Ziemeļu straumes 2" likteni. Tas pats, varbūt tikai kaislības ir mazākas – notiek ap kompāniju Huawei vai Eiropas sadarbību ar Irānu.
Rietumu spēki, kas patlaban aizstāv savu valstu suverenitāti, vienkārši iekrituši agrāk radītajā slazdā, kad tobrīd vēl vienotie Rietumi vērsās pret "izstumtajiem" un savā propagandā pataisīja par elles izdzimumiem, spējīgiem uz jebkādiem noziegumiem. Tā kļuva par aksiomu, kas nav jāpierāda.
Galu galā tagad neviens politiskais spēks Rietumos vairs nevar atļauties atklāti konstatēt, ka nevar ticēt bundesvēra laboratoriju slēdzieniem par Krievijas blogera saindēšanu ar "Novičok", kamēr nebūs atklātas pētījuma pārbaudes ar visu ieinteresēto pušu dalību. Tāpat nevar publiski apšaubīt "komunistiskās Ķīnas" šausminošos nodomus, kas gatavojas paverdzināt planētu ar 5G tīklu kontroli.
Iespējama vien izvairīga retorika, aiz kuras slēpjas apņēmīga pretestība, piemēram, centieniem nožņaugt Vācijas rūpniecību – tāds būs rezultāts, ja valsts atteiksies no jaunā gāzesvada.
Atgādināsim, ka pat konfrontācijas apogejā 2010. gadu vidū Rietumi neizšķīrās par radikālākajiem pasākumiem. Ieviestās sektorālās sankcijas Maskavā bija sāpīgas, taču ne vairāk.
Tomēr krājumā toreiz vēl bija virkne daudz sāpīgāku lēmumu. Piemēram, atslēgšana no SWIFT patiešām radītu sāpīgu triecienu Krievijas ekonomikai. To neizmantoja. Acīmredzot, ne jau tāpēc, ka kādam kļuva Maskavu žēl. Rietumi žēloja paši sevi: jo spēcīgāks trieciens, jo nopietnāks atsitiens – Top-10 sarakstā esošās ekonomikas atslēgšana no starptautiskās finanšu sistēmas nozīmētu pārāk lielus zaudējumus.
Nolēma, ka izdosies tāpat.
Rezultāts ir zināms – neizdevās.
Tagad, pat nelabvēlīgākajos apstākļos, vienalga, vai tā būtu atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" vai aizliegums Huawei strādāt Eiropā, lēmums nebūs fatāls Krievijai vai Ķīnai. Toties tas būs katastrofāls veselām Rietumu pasaules nacionālo ekonomiku nozarēm, tātad – arī lielai daļai elites, kas no tām izaugušas un dzīvo labi, pateicoties tām.
Ne vienu reizi vien jau teikts, ka nežēlīgākais karš ir pilsoņu karš. Pirms pieciem gadiem, asākajā cīņas fāzē pret Krieviju Rietumi neizmantoja nežēlīgākās metodes. Šķiet, tagad rietumvalstis tām ir gatavas. Tomēr galvenais mērķis būs nevis to ģeopolitiskie pretinieki (pat ja rodas tāds iespaids, redzot lozungus), bet gan iekšējie ienaidnieki.
Rietumi ir gatavi sākt asiņainu karu. Pašnāvniecisku karu.