Vācijas valdības paziņojums, ka Bundesvēra laboratorija, kura pēc Charite klīnikas uzdevuma veica Alekseja Navaļnija analīžu toksikoloģisko izmeklējumu, atklāja "Novičok" grupas saindējošo vielu substances" pielietošanas pēdas, ļoti daudziem izraisīja mēmu sajūsmu, raksta portālā RIA Novosti komentētāja Irina Alksnis.
Tā ir pirmā reize moderno laiku vēsturē, kad lielvalsts tik ļoti neķēpājas ar piesegšanas operāciju saviem meliem.
Pāris pēdējo desmitgažu pasaules politika sagrāvusi naivus priekšstatus, ka tieši meli ir slikts tonis valstīm, kuras var būt viltīgas, izvairīties, izmantot sarežģītas retoriskas konstrukcijas, taču kurām ir jāizvairās no viennozīmīgiem meliem. Neizvairās – ja tām tas ir izdevīgi un nepieciešams.
Taču spēles noteikumi līdz šim prasīja, lai meli izskatās vismaz kaut cik pārliecinoši – ja ne speciālistu, tad vismaz sabiedrības acīs. Tieši tāpēc par hrestomātisku kļuva stāsts ar Kolina Pauela mēģeni: ASV valsts sekretārs paziņoja, ka Sadamam Huseinam ir "bioloģisko ieroču ražošanas rūpnīcas uz riteņiem un uz sliedēm", savus vārdus apliecinot ar to, ka pavicināja mēģeni ar kaut kādu pulveri, – un pasaule viņam noticēja.
Skripaļu saindēšana vispār izrādījās iespaidīgs šovs novērotājam no malas. Kamēr speciālisti norādīja uz nesakritībām un pretrunām britu versijā, sabiedrība vēroja, kā strādā skafandros ģērbtie kriminālisti, kā tiek nojauktas mājas un kā nogādā cilvēkus slimnīcā. Ķīmiskā uzbrukuma aina Eiropas centrā izskatījās visnotaļ pārliecinoša pasaulei, kura skatījusies desmitiem Holivudas katastrofu filmu.
Tagad uz skatuves kāpusi Vācija un izdeva tādu Navaļnija saindēšanas versiju, lai pat visnaivākais un lētticīgākais cilvēks, kuram nav ne mazākā sakara ar ķīmiju, medicīnu un kriminālistiku, varētu ar pārliecības sajūtu pateikt: "Neticu!"
Grūti pateikt, kas vāciešu piedāvātajā leģendā pārsteidz vairāk: tas, ka supernāvējošā indīgā kaujas viela (IKV) reizi pa reizei neiedarbojas, cenšoties likvidēt it kā Krievijas varasiestādēm nevēlamos cilvēkus, bet to ietiepīgi turpina izmantot; vai tas, ka "Novičok" tika izmantots pret Navaļniju lidmašīnā – un tas neradīja nekādas sekas citiem pasažieriem, ārstiem un pārējiem cilvēkiem, kuri kontaktēja ar viņu; vai tas, ka Krievija palaida blogeri ārstēties ārzemēs – acīmredzot, lai garantēti iegāztu sevi kārtējā starptautiskā skandālā, kad IKV tiks atklāta.
Arī profesionāļi klusē. Viņi saka atklāti, ka saindēšanās klīniskā aina absolūti atšķīrās, ka "Novičok" grupa" principā neeksistē, savukārt Berlīne spītīgi izvairās no sadarbības un informācijas sniegšanas, kura ļautu vismaz kaut kā verificēt tās paziņojumus.
Īsāk sakot, Vācija paziņoja absolūti visiem acīmredzamus melus, pat neparūpējoties nomaskēt tos.
Tas ved pie vissvarīgākā jautājuma: bet kāpēc tika izdarīts tieši šādi? Varēja taču izdarīt kaut kā smalkāk.
Virspusē meklējama vienkārša atbilde: gaidāmas jaunas sankcijas.
Krievija jau ir pieradusi, ka to nepamatoti apsūdz visbaisākajos noziegumos jaunu ierobežojošo pasākumu ieviešanai. Taču ne mazāk ierasts kļuvis tas, ka šiem pasākumiem lielākoties ir "kosmētisks" raksturs.
Tomēr, iespējams, šī situācija kļūs par izņēmumu, jo Vācijai ir patiešām sāpīgs "sods" Krievijai – projekta "Ziemeļu straume 2" slēgšana. Šo tematu zibenīgi, kolīdz kļuva zināma Navaļnija "diagnoze", paziņoja gan amerikāņu, gan atsevišķi vācu politiķi.
Turklāt notiekošais var likt domāt par to, ka Savienotās Valstis tomēr panākušas savējo un piespieda Vācijas varasiestādes atteikties no gāzesvada būvniecības. Un tieši tāpēc operācija "Novičok 2" tiek īstenota sevišķi neveikli, lai visiem būtu skaidrs, ka lieta nav blogera saindēšanā, bet gan Vašingtonas lielajā ģeopolitiskajā uzvarā.
Taču Berlīne joprojām paziņo, ka nošķir Navaļnija lietu no "Ziemeļu straumes 2" būvniecības. Turklāt šodien šo viedokli atbalstīja Minhenes Drošības konferences vadītājs un Bavārijas premjerministrs.
Iznāk, ka fantastiskais rezultāts, ko paziņoja Bundesvēra ķīmiķi, atspoguļo ne tik daudz "Ziemeļu straumes 2" izlemto likteni, cik cīņas turpinājumu Vācijas elitē – starp tās nacionāli orientēto un proamerikānisko daļu. Starp citu Vācu militārpersonas, kas ir cieši saistītas ar ASV ar NATO struktūru starpniecību, pieder drīzāk pie otrās daļas.
Savukārt jaunāko notikumu maksimālais absurds spēlē par labu spēkiem, kuri aizstāv Vācijas suverenitāti un tās tiesības patstāvīgi izlemt savu likteni bez norādījumiem no okeāna otrā krasta. Ja jau neko nevar pretstatīt iekšējiem pretiniekiem, pastāv jēga pārņemt iniciatīvu – un novest procesu pie vēlamā rezultāta.
Vai viņiem tas izdosies, to rādīs jau tuvākā nākotne.