Viens no ietekmīgākajiem izdevumiem ASV - The New York Times publicējis skumjas pārdomas par to, ka ASV atgriešanās pie "vēlīnā Obamas ērai" raksturīgās politikas diezin vai būs triumfāla un var izrādīties sāpīga, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Vadošajā amerikāņu avīzē publicētā materiāla autore ir Emma Ešforde, pētnieciskā centra Cato Institute (nomināli tas ir republikānisks, taču viscaur piesātināts ar simpātijām pret amerikāņu "dziļo valsti") analītiķe, kura atklāti atbalsta Baidenu un ļoti nemīl Trampu. Tomēr arī viņa atzīst acīmredzamo: "atgriešanās pie normalitātes", kas varētu notikt, ka vēlēšanās uzvarēs Baidens, patiesībā nozīmēs garām palaistu iespēju ASV veidot veselīgākas attiecības ar apkārtējo pasauli.
Jāpiebilst, ka Baidena uzvaras perspektīva, kas vedīs pie ASV ārpolitikas pārformatēšanas skumdina ne tikai dažus nomināli republikāņu pusē esošos analītiķus (kuri tomēr nav gatavi piedot Trampam viņa pārlieko miermīlību), bet arī dažus demokrātus, tostarp – žurnālistus un paša Baraka Obamas administrācijas augsti stāvošus darbiniekus.
Žurnāla Foreign Affairs jaunākajā numurā Bens Roudss, padomnieks nacionālās drošības jautājumos Obamas administrācijā 2009.-02017. gg., spilgti aprakstīja, kas notiks, kad Tramps tiks padzīts no Baltā nama.
"Vispirms ir svarīgi aptvert, ko nevajadzētu darīt jaunajai demokrātiskajai administrācijai. Būtu nepareizi atgriezties pie ASV ārpolitikas neveiksmēm pēc 11. septembra, reaģējot uz paša Trampa kolosālo kļūdu skarbo realitāti. (..) Pastāv bīstama plaisa starp to vēlētāju cerībām, kuri var ievēlēt Baidenu, un to ārpolitiskās elites pārstāvju instinktiem, kuri pieprasīs Savienoto Valstu atgriešanos pasaules hegemona lomā. Ja Baidens uzklausīs savus vēlētājus, nevis Vašingtonas kareivīgos ierēdņus, viņam vajadzētu paziņot, ka tiek pārtraukts ASV pastāvīgā kara stāvoklis, atceļot likumprojektu "Atļauja izmantot militāro spēku" no 2001. gada".
Likumprojekts, kuru atcelt aicina Baraka Obamas padomnieks nacionālās drošības jautājumos, ir īpašs likums, pieņemts pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem, kas dāvāja ASV prezidentam gandrīz neierobežotas pilnvaras militārā spēka izmantošanai ārvalstīs. Savulaik ASV konstitucionālās sistēmas un valsts pārvaldes sistēmas radītāji ar nodomu nepiešķīra prezidentam tādas pilnvaras un noteica prasību saņemt konkrētu Kongresa piekrišanu (tas ir, ņemt vērā opozīcijas viedokli) – tai vajadzēja bremzēt pārlieku asinskārus vai avantūriski noskaņotus politiskos līderus. Džordžs Bušs izmantoja teroraktus, lai šo ierobežojumu atceltu, un iegrūda ASV tā "permanentā kara" stāvoklī, kuru Foreign Affairs autors tagad iesaka Baidenam apturēt. Diezin vai šis aicinājums tiks uzklausīts.
Emma Ešforde rakstā New York Times minēja iemeslu, kura dēļ demokrātiskā administrācija neatteiksies no permanentā kara": "Baidens vēlas atgriezties pie "normālas" ārpolitikas. Tā ir problēma. Amerika nevar atgriezties pie situācijas, kurā tai jābūt visur un jārisina katra problēma."
Viegli iedomāties, kā izskatīties mēģinājums iejaukties visās problēmās pasaules arēna, turklāt ātri, turklāt tās Obamas komandas daļas priekšnesumā, ko Baidena štābs nosēdinās pie ārpolitikas stūres. Starp tiem, kuru "atgriešanās" tiek plānota, ir ne tikai cilvēki, kuri atbalsta ideju piedraudēt Ķīnai ar tās flotes likvidēšanu 72 stundu laikā, piemēram, ieplānotā aizsardzības ministre Mišela Flurnuā, bet arī tādi asinskāri neprāši kā Samanta Pauere (viņa atbalsta militāras intervences Lībijā, Sīrijā un visur, kur iespējams), Entonijs Blinkens, kurs atbalsta bezgalīgo karu Afganistānā un asi kritizēja Trampu par miermīlību, bet Obamu – par nevēlēšanos sākt pilnvērtīgu iebrukumu Sīrijā, un Nikolass Bērnss, labi pazīstams un nikns kara atbalstītājs Irākā.
Paradoksāli, taču mēģinājums "labot" Donalda Trampa ēras ārpolitiskās "kļūdas" var novest Baidena jauno administrāciju pie tipiski "trampiskas" situācijas – pie kara vairākās frontēs, tikai tie nebūs nekādi ekonomiskie un diplomātiskie konflikti, tas būs īsts karš ar nepārtraukti augošām likmēm un riskiem.
Baltais nams, kurā apmetīsies Obamas komandas asinskārākie locekļi, kas centīsies kompensēt četrus zaudētos gadus, var iesaistīties nežēlīgā konfrontācijā ar Ķīnu, turklāt divos karstajos punktos uzreiz: Dienvidķīnas jūrā (un Taivānā) un pie Indijas un Ķīnas robežas, uz kuras turpinās asiņainas sadursmes neatrisināto teritoriālo strīdu dēļ. Prasība "nocirst spārnus Ķīnas drakonam" skan gan amerikāņu elitē, gan sabiedrībā. Jaunajai administrācijai varētu šķist pārlieku kārdinoša ideja tomēr organizēt militāru intervenci Venecuēlā un parādīt, ka tur, kur Trampam nekas neiznāca ar Gvaido, jautājumu var atrisināt stratēģiskie bumbvedēji. ASV spēku ievešana Lībijā arī ir visnotaļ ticams solis – "lai Putins netiku pie Lībijas naftas".
Protams, jau pirmo Baidena prezidentūras dienu varēs uzskatīt par trešā pasaules kara paaugstināta riska perioda pirmo dienu, jo Vašingtonas administrācija mēģinās izcīnīt uzvaru "Sīrijas partijā" – sakāve tajā bija neticami pazemojoša amerikāņu elitei. Te, iespējams, lietā tiks liktas ne tikai amerikāņiem raksturīgās provokācijas "Balto ķiveru"stilā, bet arī īstas apšaudes Damaskā, mēģinājumi fiziski likvidēt Sīrijas valdību un, domājams, pat sadursmes ar Krievijas spēkiem reģionā.
Ja runa būtu par jebkuru citu politiķu, ierēdņu, diplomātu un ekspertu grupu (vienalga, kādā valstī), varētu teikt, ka apziņa par šausmīgajām sekām, pie kādām novedīs jebkura iepriekšminētā konflikta eskalācija, noteikti apturēs tik katastrofālu scenāriju īstenošanu.
Taču Baidena ārpolitisko komandu, kuras aprises iezīmējas patlaban, nebiedē nekādas sekas, jo viņi dzelžani, reliģiska fanātisma līmenī tic "amerikāņu izcilībai" un ir pārliecināti, ka vispārējai laimei vajag vienīgi stingri piespiest visu pasauli laizīt amerikāņu zābaku. No asiņainu konfliktu virknes pasauli var glābt Amerikas pašreizējā iekšpolitiskā aspekta specifika. Tā kā Donalds Tramps itin labi var neatzīt vēlēšanu rezultātus, Baidena komandai pirms starptautisko karu kurināšanas var būt vajadzīga uzvara pilsoņu karā ASV. Nu, bet to, kurš uzvarēs tādā karā, pavisam noteikti ne mazākajā mērā neinteresēs nekādas starptautiskās militārās avantūras.