Valsts sekretārs Maiks Pompeo pats personīgi apmeklēs ANO galveno biroju, lai informētu Drošības padomes locekļus par sankciju atjaunošanu pret Irānu, raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Tāpat Savienoto Valstu ārpolitikas iestādes vadītājs sniedza interviju telekanālam Fox News, detalizēti izklāstot turpmāko notikumu attīstību, kādu to redz Amerikas vadība.
Pēc Pompeo sacītā, "visas sankcijas tiks atjaunotas", savukārt "pasaule kļūs drošāka", jo "irāņiem nebūs iespējas saņemt Krievijas PGA līdzekļus, Ķīnas tankus un visu to, kas apdraud mieru un stabilitāti Tuvajos Austrumos".
Taču ja citas valstis (pirmām kārtām tieši Krievija un Ķīna) atteiksies ievērot Savienoto Valstu atjaunoto ierobežojumu režīmu, tad tām pašām būs jāsāk gaidīt ierobežojumus. Valsts departamenta vadītājs paziņoja, ka ASV "jau ir darījušas to, <…> kad valstis pārkāpa spēkā esošās Amerikas sankcijas, mēs katru valsti saucām pie atbildības par to, un mēs darīsim tāpat attiecībā uz plašākām ANO sankcijām".
Kārtējā straujā Irānas temata atdzīvošanās ir saistīta ar svarīga datuma tuvošanos – 2020. gada 18. oktobris.
Tieši šajā dienā beidzas termiņš vienam no svarīgākajiem Savstarpējā visaptverošā rīcības plāna (SVRP, biežāk sauktā vienkārši par "kodola darījumu") punktiem – ieroču embargo. Līdz 18. oktobrim militārās tehnikas piegādēm Irānai ir atļauja un tās prasa speciālu ANO atbalstīšanu katrā gadījumā.
ASV izstājās no SVRP jau 2018. gadā, tomēr drīzās ieroču embargo darbības termiņa beigas lika tām atkal aktivizēt darbu ar pārējiem tā dalībniekiem – pārāk svarīgs amerikāņiem ir šis temats.
Tieši šajā jautājumā tās pirms nedēļas piedzīvoja ārkārtīgi sāpīgu izgāšanos. Vašingtona pacentās – neveiksmīgi – izvest cauri ANO Drošības padomei rezolūciju par embargo pagarināšanu.
Lieta pat nav tajā, ka Krievija un Ķīna izmantoja veto tiesības. Savienotās Valstis bija gatavas šādam iznākumam. Daudz nepatīkamām tām ir tas, ka tās principā atbalstīja tikai viena valsts – Dominikānas Republika. Visi pārējie Drošības padomes locekļi – gan pastāvīgie, gan īslaicīgie – izvēlējās atturēties. Diez vai var iztēloties Vašingtonai pazemojošāku rezultātu, kurš liecina par to, ka viņi ar savu pret Irānu vērsto apsēstību ir nogurdinājuši visus, ieskaitot pašus tuvākos sabiedrotos.
Taču, protams, tas nekādā veidā neietekmēja viņu nostāju.
Sākumā Donalds Tramps noraidīja Vladimira Putina ideju sarīkot augstākajā līmenī tiešsaistes samitu Irānas jautājumā. Laikā, kad Krievijas prezidents izvirzīja piedāvājumu par samitu, lai nepieļautu eskalāciju saistībā ar Irānu, kas draud pāraugt pilnvērtīgā konfliktā, Amerika paziņoja, ka ANO Drošības padome ir "labākā vieta diskusijām, kas saistītas ar ieroču embargo pagarināšanu", un vispār pauda sašutumu, ka Maskava "vairākkārt un neizskaidrojami stāstīja par juridiska pamatojuma trūkumu" šī jautājuma apspriešanai.
Un, lūk, jauns solis Maika Pompeo izpildījumā, kurš ļauj saprast, ka Vašingtona negrasās ne par jotu atkāpties un ir gatava veikt pasākumus uzstādītā mērķa sasniegšanai.
Jāatzīst Amerikas varasiestāžu konsekventums un spītība, kuras ignorē jebkādus šķēršļus, turpinot kustēties nospraustajā virzienā. Nelaime tāda, ka tagad tās kustās, lielākoties paliekot uz vietas. Likumsakarīgi rodas jautājums par to īstenoto pūļu un iegūto rezultātu samērojamību – un kopumā šādas pieejas efektivitāti.
Daudzus gadus Amerikas ārpolitika vadījusies pēc principa "spiest, kamēr nesalūzīs" vienkārši tāpēc, ka tas patiešām strādāja. Un tik labi, ka bieži vien pietika ar vienu spēka pielietošanas draudu.
Problēma tajā, ka jau samērā sen šādas pieejas efektivitāte ir kļuvusi tik apšaubāma, bet Amerikas ārpolitisko neveiksmju uzskaitījums tik plašs, ka solījumi visus nepaklausīgos sodīt un piespiest viņus rīkoties vēlamā veidā arvien biežāk izraisa nevis raizes, bet gan iecietīgu ironiju, vienaldzību un pārliecību, ka Savienotajām Valstīm trūkst iespēju, kuras tām ļautu panākt savu.
Nav iespējams ar sankcijām iebiedēt tajās jau esošās Krieviju un Ķīnu. Turklāt uz otrā svaru kausa ir Irāna ar akūtām vajadzībām ieroču atjaunošanā un gatavību maksāt par to. Kādas ir amerikāņu izredzes panākt savu ar "atstumto valsti", ja viņi pat ar pašu sabiedroto Turcijas personā, kura iegādājās Krievijas S-400, netika galā?
Un arī ANO balsojumā atturējušās rietumvalstis, tostarp tuvākā ASV sabiedrotā Lielbritānija, spriežot pēc visa, arī ne tik ļoti iebilst pret saņemt iespaidīgu Irānas ieroču tirgus kumosu. Tik ļoti neiebilst, ka okeāna otrā krasta partnera neapmierinātība un draudi neliekas tiem pārliecinoši iemesli mainīt savu nostāju.