Ja ne viesmīlīgā uzņemšana Varšavā, turneja nestu totālu sakāvi, konstatēja Krievijas Finanšu universitātes politoloģijas departamenta docents Gevorgs Mirzajans.
Parakstīja, lai parādītu cieņu?
ASV valsts sekretārs devās šajā turnejā, bruņojies ar mītiem par "pareizu Austrumeiropu". Pārliecināts, par to, ka lai nu kas, bet šī Eiropas daļa noteikti piekrīt amerikāņu bažām par abiem aktuālākajiem faktoriem, kuri apdraud brīvo pasauli – Ķīnu un Krieviju.
Labi zināms, ka Pekina aktīvi strādā Austrumeiropā – to apliecina, piemēram, aktīvās baumas par Serbijas ieceri iegādāties Ķīnā ražoto sistēmas S-300 analogu. Turklāt Ķīnas investori gūst aizvien lielāku svaru Eiropā.
Vašingtona uzskata, ka tas nav pieļaujams. Ne tikai tāpēc, ka šie reģioni ir Savienoto Valstu "iekšpagalms". Vašingtona pūlas iesaistīt NATO konfrontācijā ar Pekinu, tātad nevar pieļaut, ka šī bloka dalībvalstis būtu atkarīgas no Ķīnas un tās mūsdienīgajām tehnoloģijām. Piemēram, jautājumā par 5G tīkliem – ja Ķīnas kompānijas tos izvilks, pēc Vašingtonas prāta, Pekina saņems visu šajos tīklos noraidīto informāciju.
Izskatījās, ka Austrumeiropas valstis amerikāņu bažām piekrīt. Pompeo vizītes laikā ASV parakstīja ar Slovēniju līgumu, ar kuru Slovēnija apņemas rūpīgi izvēlēties 5G tehnoloģiju piegādātājus. Tā sakot, novērtēt piegādātāju morāli un atkarību no valsts struktūrām. Līdzīgas vienošanās tika parakstītas ar citām Austrumeiropas valstīm – arī ar Čehiju un Poliju. Amerikāņu izpratnē šie soļi, pēc Pompeo izteikuma, "neļaus ķīniešiem kontrolēt mūsu tautas, informāciju un ekonomiku".
Tomēr līgumu saturu var traktēt arī citādi.
"Pēc būtības, tā ir deklarācija par nodomiem, un Slovēnija nav uzņēmusies nekādu stingru pienākumu atteikties no sadarbības ar Ķīnas kompāniju Huawei. Principā, Slovēnijas amatpersonas parakstījās, lai neaizvainotu viesi no Amerikas. Slovēnijā valda labklājība. Tai nav vajadzīgas ASV ubagdāvanas kā Polijai, Baltijai un Rumānijai (arī tās parakstījušas ar Vašingtonu vienošanos par Huawei)," uzskata Krievijas Starptautisko lietu padomes eksperts Vadims Truhačovs.
Līdzīgu pozīciju ieņēma arī čehi. Piemēram, Čehijas premjerministrs Andrejs Babičs paziņoja, ka nesaskata problēmas darbā ar Krieviju un Ķīnu kibertehnoloģijās vai jautājumā par jaunu bloku būvi čehu AES.
Dūre nav izdevusies
Savukārt Krievijas aspektā Maiks Pompeo savā vizītē bija nospraudis trīs svarīgus uzdevumus. Pārliecināt valstis nepirkt Krievijas gāzi, apspriest amerikāņu karavīru dislokāciju un iezīmēt viedokli par politisko krīzi Baltkrievijā.
Amerikāņi jau sen pūlas pārliecināt eiropiešus pirkt gāzi visur, kur iespējams, tikai ne no Krievijas. "Savienoto Valstu nacionālās drošības kontekstā ir ļoti svarīgi, lai Eiropa diversificētu energonesēju avotus. Lai (..) tā nebūtu atkarīga no Krievijas enerģētikas nozarē," skaidroja Pompeo. Tas ir: kāpēc būtu kaut kur jāpērk, ja ir Savienotās Valstis.
Tomēr ne Austrijā, ne Čehijā, ne Slovēnijā Vašingtonas argumentus neuztvēra. Eiropa principiāli ir gatava nodarboties ar piegādes diversifikāciju, iepriekš pat spēra zināmus soļus šajā virzienā. Taču mūsdienu ģeopolitiskā realitāte rāda, ka tie bija stratēģiski kļūdaini. Galvenā kļūme: visas alternatīvas piegādēm no stabilās un Eiropai draudzīgās Krievijas ir vairāk vai mazāk saistītas ar agresīvo Turciju.
Patlaban turki kontrolē visus Krievijai alternatīvos ogļūdeņražu piegādes maršrutus uz ES no dienvidaustrumiem. Pateicoties līgumam par ekskluzīvo ekonomisko zonu sadali ar Lībiju un teritoriālajiem strīdiem ar Grieķiju, Turcija ir guvusi iespēju bloķēt gāzesvada izbūvi uz ES no atradnēm Vidusjūras austrumos. Visbeidzot, Turcija ar savām pretenzijām par kontroli pašā Lībijā (pareizāk sakot, rajonā, kas no tās atlicis) un citās Ziemeļāfrikas valstīs, vēlas pārņemt savā ziņā arī alternatīvās ogļūdeņražu piegādes no dienvidiem.
Savukārt ogļūdeņražu piegādes no ASV ir daudz dārgākas nekā gāze pa cauruļvadiem no Krievijas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Austrija – Krievijas gāzes sadales centrs un svarīgs minēto piegāžu beneficiārs, kā arī Čehija un Slovēnija (pēc būtības, tie ir ES montāžas cehi ar eksportorientētu ekonomiku) nav gatavas lēto un uzticamo Krievijas gāzi, kas nodrošina šo valstu produkcijas konkurētspēju, mainīt pret dārgajām un ne tik drošajām gāzes piegādēm no ASV.
Pie tam, kam gan ir zināms, kas rīt notiks ar ogļūdeņražu tirgu ASV (ja pie varas nāks Baidens, ASV var slēgt virkni ekoloģiski bīstamu ieguves vietu un atkal pieņemt stingrākus noteikumus ogļūdeņražu eksportam, lai nodrošinātu zemākas cenas iekšzemes tirgū).
Austrija, Čehija un Slovēnija neuztvēra ar sapratni arī Pompeo lūgumu dislocēt amerikāņu karavīrus ar mērķi "savaldīt Krieviju" (kā zināms, ASV izved daļu kontingenta no Vācijas un vēlētos to dislocēt citās Eiropas valstīs).
Ar Austriju šajā ziņā nav vērts rēķināties – tā ir neitrāla valsts, un ASV ietekme tajā ir relatīvi neliela. Toties bija cerības uz Čehiju un Slovēniju. "ASV gribēja iekļaut tās pret Krieviju vērstajā uzbrukuma dūrē kopā ar Poliju, Baltiju un Rumāniju," konstatēja Vadims Truhačovs. Skandāls ap maršalam Koņevam veltītā pieminekļa nojaukšanu Prāgā varēja pārliecināt dažu labu amerikāņu politiķi par to, ka čehu elite dzīvo iesīkstējušas rusofobijas fonā.
Tomēr viņus gaidīja vilšanās – ne Čehija, ne Slovēnija nepiekrita dislocēt amerikāņu karavīrus – tās nevēlas kļūt par Krievijas raķešu potenciālajiem mērķiem.
Poļu laimīte
Vienīgo prieku Pompeo sagādāja Polija. Poļi piekrita visam – gan gāzei, gan papildu karavīriem. Līgumu par viņu dislokāciju Polijā ASV valsts sekretārs parakstīja vizītē Varšavā ("vēsturisks līgums" – tā to nosauca Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs).
Polijas acīs tie ir nevis ekonomisko apsvērumu, bet gan politisko ambīciju jautājumi. Varšava ir gatava darīt visu, lai tikai ASV to uzskatītu par galveno sabiedroto un amerikāņu interešu virzītāju ES. Ar tādu statusu Polija, pēc tās elites domām, varētu kļūt par Austrumeiropas līderi un nodrošināt sev vietu ES "direktoru padomē" līdzās Vācijai un Francijai.
Tāpēc poļi vēlas iesaistīt amerikāņus arī savā Baltkrievijas projektā. Polija, kas strādā pārī ar Lietuvu, uzskata sevi par Eiropas pēcpadomju telpas pārvaldnieku vai pat – labākajā gadījumā – Rietumu politikas virzītāju šajā reģionā, galveno ekspertu Ukrainas un Baltkrievijas jautājumos, cauri kuram jāiet visiem projektiem, kas saistīti ar "pilsoniskās sabiedrības" atbalstu šajās valstīs. Tāpēc Varšavai šķiet svarīgi pielīdzināt savu pozīciju Maika Pompeo viedoklim, kurš savas vizītes laikā Varšavā pauda atbalstu protesta akciju dalībniekiem Baltkrievijā.
Vai tas ir izdevies? Šķiet, ir gan, ja jau ASV valsts sekretārs nenolēma vienpersoniski "kronēt" Svetlanu Tihanovsku, kā reiz Huanu Gvaido (ko ASV iecēla par Venecuēlas ievēlēto prezidentu). Pagaidām viņš tikai pārmeta Minskai nebrīvas un netaisnīgas vēlēšanas un aicināja "sākt dialogu ar pilsonisko sabiedrību". Pagaidām tāds ir arī ES viedoklis, un poļi (viņi jau sen strādā ar opozīciju Baltkrievijā) saprot, ka tagad par katru cenu jāsaglabā vienotība ar daudzu politisko spēku sastādīto koalīciju, kas vērsta pret Lukašneko. Tātad nevajag atklāti iezīmēt protestu prorietumniecisko raksturu un vispirms pieprasīt demonstrēt nodomus mainīt valsts ģeopolitisko orientāciju.