RĪGA, 22. jūnijs - Sputnik. Latvijas Satversmes tiesa pieņēmusi pozitīvu lēmumu partijas "Saskaņa" lietā par izglītības valodu regulējumu privātās augstskolās.
ST atzina, ka valodas regulējums privātajām augstskolām neatbilst Konstitūcijā noteiktajām tiesībām uz izglītību un zinātniskās jaunrades brīvībai. Tiesa lēma, ka minētā norma neatbilst Satversmes 112. un 113. pantam.
Vai to var nosaukt par krievu uzvaru? Tikai ar lielu piespiešanos. Par to, kāpēc tā, sprieda publicists Vladimirs Lindermans un žurnālists Mihails Gubins savā iknedēļas notikumu apskatā.
Ielīduši biznesā
Lindermans uzskata, ka par uzvaru ar trim izsaukuma zīmēm to saukt nevar. "Saskaņas" deputāti apstrīdēja normas, kas regulē valodas lietojumu privātās augstskolās, piemēram, par to atbilstību pantam par tiesībām uz izglītību un diviem citiem pantiem.
Principā, tiesa pieņēma pozitīvu lēmumu – Saeimai nāksies pārskatīt normu, kas tagad regulē valodas lietojumu privātajās augstskolas. Tomēr pagaidām būtu grūti spriest, ko tas nozīmē krievu valodas aspektā, brīdināja publicists.
Pēc viņa domām, Saeima tik un tā papūlēsies vēlāk pieņemt kādu sarežģītu lēmumu, kas bloķēs krievu valodas lietošanu augstskolās.
Lindermans atzīmēja, ka galvenais ir cits jautājums: kāpēc ST vispār pieņēma tik mīkstu lēmumu.
Šeit ir divas nianses. Pirmkārt, svešvalodu lietojums Latvijā ir vēlams, arī zināmām elitārām aprindām izglītībā, kas uz tā rēķina pelna, skaidroja publicists. Tā, protams, ir augstskolu vadība.
Eiropas valodu ierobežošana un krievu valodas aizliegums rada lielus šķēršļus. Taču peļņa nāk no studentiem, kuri ierodas no bijušajām PSRS republikām.
Turklāt par šo jautājumu ieinteresējās arī Eiropas Padomes Venēcijas komisija – tiesiska struktūra, kas novērtē likumus ES valstīs. Tā ieinteresējās tāpēc, ka runa ir par uzbrukumu privātajam biznesam, un tas patlaban eiropiešus ļoti interesē.
Tā kā runa bija par privāto augstskolu tiesību ierobežošanu, Latvijai bija lielas izredzes uz Venēcijas komisijas negatīvu lēmumu. Tāpēc ST, negaidot, kad to norās, pati pieņēma lēmumu: aizliegums neatbilst Konstitūcijai.
Saeimā izgrozīsies
"Tik un tā aizliegums būs spēkā vēl gadu, bet pēc gada Saeima atgriezīsies pie šī jautājuma un pieņems kādu lēmumu. Domāju, ka deputāti centīsies atrast variantu, kas nepieļaus krievu valodas atgriešanos augstskolās," ar nožēlu prognozēja Lindermans.
Toties ES valodām durvis pavērsies. Tagad tām ir kvota 20% apmērā, taču tā, domājams, paplašināsies.
Pat pieņemot, ka augstskolām tomēr dos iespēju lasīt lekcijas krievu valodā, ir jāsaprot, ka tolaik beigs mācīties cilvēki, kam skolās galvenā bija latviešu valoda, piezīmēja publicists.
"Tātad, protams, tāds ST lēmums ir pozitīvs, ja uzskatīt to vienkārši kā zināmu krievu valodas iespēju paplašināšanu, taču Latvijas krievu iedzīvotāju acīs tam nebūs izšķirošas nozīmes," uzsvēra publicists.
Pie tam piektdien, 19. jūnijā Satversmes tiesa atzina par Konstitūcijai atbilstošu normu par to, ka galvenā valoda ikdienas saziņā pirmskolas izglītības iestādēs ir latviešu valoda.
Runa ir par normu, ko pieņēmusi valdība – tā paredz, ka pirmskolas izglītības iestādēs bērniem no 5 gadu vecuma galvenā valodas rotaļās būs latviešu valoda, izņemot pasākumus, kas īpaši organizēti mazākumtautību valodu vai etniskās kultūras apgūšanai.
Latviešu valoda lieliem burtiem
Saeimas sēdē 11. jūnijā galīgajā lasījumā tika apstiprināti arī grozījumi likumā par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas veltīti valodu kvotām televīzijā. Tagad 80% teleoperatoru pamata paketes satura jābūt sākotnēji ražotam ES vai Eiropas ekonomiskās zonas oficiālajās valodās.
Krievu valoda pie tām nepieder, tātad grozījumi, pēc būtības, ierobežo televīzijas raidījumus krievu valodā.
Tātad tagad Latvijas iedzīvotāji nevarēs patstāvīgi sastādīt sev vēlamo kanālu sarakstu – to ar dzelžainu roku koriģējuši deputāti un sastādījuši "kā nākas".
"Nu, tas ir gluži kā ar mūsu plāksnītēm un izkārtnēm, kur jābūt uzrakstam latviešu valodā lieliem burtiem un tikai pēc tam citā valodā – smalkākiem un mazākiem burtiņiem. Televīzija latviešu nacionālistiem ir stratēģiska sfēra. Protams, viņi darīs visu iespējamo, lai padzītu krievu valodu un maksimāli samazinātu iespējas skatīties Krievijas telekanālus," konstatēja Lindermans.
Protams, pie tam cietīs arī Krievijas liberālie opozīcijas kanāli, ko nacionālisti, iespējams, nemaz negribētu aiztikt. Mežu cērt – skaidas lec, piezīmēja publicists.
"Latvijas krievvalodīgo mediju liktenis vispār nav apskaužams. Atklāti sakot, nekāda likteņa tiem vairs nav. Atlicis tikai sagaidīt, kad nacionālisti tiks klāt grāmatnīcām. Viņi grib izmēzt visu, kas saistīts ar krievu valodu," uzsvēra publicists.
Izsvītrot visu labo
Šajā pašā gultnē arī ierosinājums, kas iesniegts Latvijas valdībā – nojaukt Latvijas Komunistiskās partijas CK vajadzībām 1974. gadā celto ēku Rīgas centrā un tās vietā uzbūvēt koncertzāli. Tiesa, "akustiskās dekomunizācijas" vajadzībām Rīgā nepieciešami gandrīz 3 miljoni eiro ēkas nojaukšanai. Tomēr tie ir tikai ziediņi – pašas zāles būvdarbi izmaksās apmēram 120 miljonus eiro.
Lindermans paskaidroja, ka nekādu pragmatisku jēgu šeit meklēt nevajag – tas ir tīri ideoloģisks jautājums. Latviešu valdībai vajag iznīdēt, iznīcināt visas padomju ēras, iespēju robežās – arī Krievijas impērijas pēdas. Grib dzēst visas pēdas, visus simbolus, pieminekļus, arhitektūras objektus, lai uzbūvētu kaut ko citu, kas palīdzēs aizmirst pagātni, it kā tās nekad nebūtu bijis.
"Galvenais aspekts ir fanātiska ideologa loģika, kuras pamatā ir centieni dzēst no krievu un latviešu apziņas, ka bija padomju periods, kad tika būvētas normālas ēkas, bija normāla rūpniecība. Šim nolūkam var nojaukt, samelot un tā tālāk. Tā visos laikos ir dzēstas aizgājušo laikmetu pēdas, un nacionālisti tam spēkus nežēlos," uzsvēra Lindermans.
Tāpat notiek arī ar Rail Baltica, projektu, kas "aprijis" astronomiskas summas jau pirms realizācijas. Un pie tam jau tagad tas izskatās absolūti nerentabls.
Jēga ir tīri simboliska, paskaidroja Lindermans – aizvietot Krievijas platsliežu ceļu ar Eiropas šaursliežu ceļu, tādējādi demonstrējot, ka Latvija ieiet Eiropas tautu saimē un tai nav nekā kopēja ar Austrumiem.
Tās visas ir pilnīgas muļķības un nekādi nekavē nekādus pārvadājumus. Pats Rail Baltica maršruts ir bezjēdzīgs, atzīmēja publicists. Viņš atgādināja, ka cilvēki neko daudz nebraukā ar vilcienu starp Baltijas valstīm, arī biznesa to starpā nekāda lielā nav – kravu nav. Šiem nolūkiem pietiek ar autobusiem.
"Tā visa ir tīra lielība un simboli, centieni izmest nebūtībā visu, kas saistīts ar PSRS," uzsvēra publicists.
"Sarkanā" Latvija
Taču, lai kā Latvijas valdība pūlētos izsvītrot pagātni, tā tomēr ir bijusi, to dzēst neizdosies. 1940. gada 18. jūnijā Latvijā saskaņā ar līgumu ienāca PSRS armijas vienības. Prezidents Kārlis Ulmanis toreiz pa radio paziņoja, ka Latvijā ienākuši draugi. Tagad Latvijā šajā dienā atceras "komunistiskā terora upurus".
No šī brīža, atgādināja Lindermans, sākās tā vēstures daļa, ko Latvijā mērķtiecīgi izkropļo, dēvējot par "padomju okupācijas" periodu.
Lindermans paziņoja, ka tagad, acīmredzot, nevajadzētu nākt klajā ar tā perioda objektīvu vēsturisko vērtējumu. Viņš atzīmēja, ka toreiz Latvijā neapšaubāmi notika revolūcija – mainījās valsts iekārta.
Tomēr būtu ļoti netaisnīgi teikt, ka Latvijā nebija spēku, kas to vēlējās.
"Tieši to šodien noliedz latviešu vēsturnieki – "sarkano" Latviju. Visi ir aizmirsuši, ka tas bija klašu cīņas periods. Un pastāvēja "sarkanā" Latvija, ko veidoja strādnieki, zemnieki, mazākumtautības. Ar to gribu teikt, ka "sarkanā" Latvija, kas sveica republikas iestāšanos PSRS, pastāvēja un bija tikpat liela kā "blāvi brūnganā" Latvija, ja var tā raksturot Ulmaņa režīmu. Pie tam pats Ulmanis palika prezidenta krēslā," paskaidroja publicists.
Pēc viņa domām, runājot mūsdienu valodā, zināmā mērā mēs varam to saukt par "krāsaino revolūciju". Taču pats galvenais ir tas, ka plašai cilvēku kategorijai Latvijā tā nāca par labu.
"Un tad sākās karš ar vāciešiem, par ko vēsturnieki stāsta, ka visa Latvija esot metusies leģionā. Paturēsim prātā, ka liels skaits cilvēku karoja padomju pusē. Un tankus sagaidīja šie cilvēki, un visi priecājās. Vienkārši pasaule bija citāda. Pastāvēja dalījums ne tikai valstīs, bet arī savas un svešas klases cilvēkos. Daudzu pasaules valstu strādniekiem PSRS bija nākotnes valsts, sava valsts, dzimtā valsts," paskaidroja Lindermans.
Noslēgumā publicists paziņoja, ka tagad cilvēku dalījums ir nacionāls un valstisks. Tomēr toreizējo laikmetu no šī viedokļa vērtēt nav iespējams.