Sāksim ar klimatisko skepticismu. Patiešām, cilvēces un konkrētu valstu iespējas novirzīt resursus konkrētām nozarēm ir ierobežotas. Vai vispār ir vērts tērēt tos cīņai ar globālo sasilšanu (šajā jomā, neskatoties uz atjaunojamās enerģētikas cenu lejupslīdi, ir liels skaits risinājumu, kas nav attaisnoti tīri ekonomiski) laikā, kad veselības aprūpes sistēma, arī valstīs ar aktīvu diskusiju ekoloģijas jomā, nepārprotami nespēj tikt galā ar pašreizējo situāciju. Turklāt koronavīruss ir konstatējis arī šo sistēmu fundamentālos trūkumus. Iespējams, labāk būtu novirzīt papildu resursus medicīnai, nevis, piemēram, ogļskābās gāzes pārtveršanas un apglabāšanas sistēmām? Jautājumu portālā RIA Novosti analizē Aleksandrs Sobko.
Otrs pols – ekoloģiskie aktīvisti. Situāciju ar koronavīrusu viņi traktē no sava viedokļa: mēs redzam, ka pat relatīvi neliela epidēmija pilnībā paralizējusi ikdienas dzīvi. Koronavīrusa epidēmija ir tikai neliela problema salīdzinājumā ar grūtībām, ar ko cilvēce var saskarties sakarā ar globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām. Var tikai iztēloties, kādas graujošas sekas būs nākotnē. Tātad vajag tikai pastiprināt klimata tēmu un spert apņēmīgākus soļus cīņā ar klimata izmaiņām.
Atstāsim lasītāja ziņā viņam tuvākā viedokļa izvēli un paskatīsimies uz problemātiku no mazliet cita leņķa.
Ņemot vērā epidēmiju un ekonomikas lejupslīdi, mazinās energonesēju pieprasījums vārda plašākajā nozīmē: cietīs gan naftas un gāzes nozare (to mēs patlaban vērojam), gan arī atjaunojamie enerģijas avoti (parādās visas pazīmes: tiek prognozēts manāms jaunu atjaunojamās enerģētikas avotu ieviešanas sarukums salīdzinājumā ar plāniem pirms koronakrīzes).
Rezultātā, pirmkārt, atjaunojamās enerģijas avotu piekritējiem rodas kārdinājums radīt īpaši labvēlīgu režīmu "zaļajai" enerģētikai. Otrkārt, kad sāksies ekonomikas atjaunošanās, aizvietot tradicionālo energonesēju apjomus pret atjaunojamajiem avotiem. Tas ir, sagrābt tirgus daļu "starpsugu" cīņā (atjaunojamie avoti pret fosilo degvielu).
Kas šim nolūkam jādara? Atkal jāizmanto ārpustirgus ietekmes metodes. Jaunie regulēšanas pasākumi vēl var parādīties (galu galā, dekarbonizācijas plāni Eiropā nekur nav pazuduši). Taču nebūt ne visas valstis cīņā ar izmešiem ir noskaņotas tikpat apņēmīgi kā ES. Tāpēc mēs redzam, kā koronavīrusa fonā plešas plašumā "verbālās intervences" par labu klimatiskajiem jautājumiem. To līmenis ir ļoti augsts. Romas pāvests uzskata, ka koronavīruss ir "dabas atbilde" klimatiskajai krīzei. Savukārt ANO gluži nopietni informē, ka viens no iemesliem kuru dēļ koronavīruss ir parādījies un izplatās, ir klimata pārmaiņas.
Tagad – konkrēti par degvielas veidiem un enerģētikas nozarēm. Transporta sektora problēmu kontekstā konsaltinga aģenrūra "Wood Mackenzie" brīdināja: šogad elektromobiļu pārdošanas apjomi pasaulē kritīsies par 43%. Protams, šos datus vēl jāsalīdzina ar tradicionālo automašīnu pārdošanas apjomu kritumu – arī tām neklāsies viegli. Vienlaikus ir skaidrs, ka naftas pieprasījumu tagad ietekmē nevis automašīnu pārdošanas samazināšanās, bet gan esošā autoparka apstāšanās. Tradicionālās automašīnas un elektromobiļa konkurence no ekonomikas viedokļa (atstāsim malā komfortu, uzpildes infrastruktūras esamību un visu pārējo) notiek tā saucamās pilnās īpašuma vērtības sfērā, kas ietver gan automašīnas cenu, gan izdevumus degvielai vidēja ekspluatācijas termiņa laikā. Naftas cenu krituma gadījumā priekšrocības ir tradicionālo automašīnu pusē.
Naftas tirgus daļas ieņemšana elektromobiļiem nav viegla lieta. Jau pirms krīzes tika pārdoti aptuveni tikai 2,2 milj. elektromobiļu gadā, tāpēc pat "zaļākās" prognozes paredz ilgstošu (aptuveni 10 gadi) tradicionālo dzinēju degvielas pieprasījuma pieaugumu. Elektromobiļu tirgus apjomi ir pārāk mazi, liela nozīme ir arī tam, ka nav iespējams ātri palielināt ražošanas jaudas, arī akumulatoru ražošanu.
Tomēr nostādne par tādu aizvietošanu parādās. Nesen izdevumā The Guardian publicētā raksta nosaukums "Vai koronavīruss nogalinās naftas rūpniecību un palīdzēs glābt klimatu?" ir pietiekami daiļrunīgs. "Naftas paātrināta norieta" piekritēji cer, ka pie cenas 35 dolāru apjomā par barelu 75% naftas ieguves projektu nespēj segt pat kapitālos izdevumus.
Tātad kompānijas pārtrauks investīcijas lētajā naftā, un pakāpeniski sāksies atkāpšanās no šīs degvielas.
Apstrīdama nostādne. Gan tāpēc, ka līdz ar cenu pieaugumu naftas un gāzes kompānijās atgriezīsies interese par jaunām investīcijām (jaudas tomēr ir milzīgas). Gan tāpēc, ka visi pēdējie notikumi naftas tirgū un pašizmaksas vērtējums liecina, ka ir virkne valstu ar zemu pašizmaksu (līdz 40 dolāriem). Starp tām ir arī Tuvie Austrumi un Krievija. Investīcijas šeit ir iespējamas arī zemu naftas cenu apstākļos, cietīs tikai iemaksas budžetā.
Kurp tad, pēc "koronavīrusa stimulētās energopārejas" piekritēju domām, aizies investīcijas, ko būtu varējusi saņemt nafta? Vai uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem.
Cīņas otrā arēna ir elektroenerģijas tirgi, kuros atjaunojamie enerģijas avoti konkurē ar siltuma ģenerāciju. "Zaļā enerģētika" koronavīrusa fonā jau ir saskārusies ar grūtībām. To vidū ir piegādes ķēdīšu traucējumi, dolāra cenas pieaugums, sadalītās (mājas) ģenerācijas apstākļos – fakts, ka iedzīvotāji nav gatavi investēt otrā plāna uzdevumos. Piemēram, Austrālijā aizkavējas triju gigavatu "vēja" un "saules" uzstādīšana. Viena no problēmām – ASV dolāra kurss pret Austrālijas dolāru ir pieaudzis. Tiek prognozēta atjaunojamo avotu ieviešanas samazināšanās.
Līdz ar koronavīrusa problēmu "vējam" un "saulei" parādās vēl viens šķērslis – pakāpeniski tiek atcelts finansiālais atbalsts.
Piemēram, Ķīna šogad (tas nenotiek pirmo reizi) būtiski samazinājusi subsīdijas atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Par 50% samazināts atbalsts Saules baterijām un pilnībā (!) atceltas subsīdijas dārgākā tipa vēja ģenerācijai – ārzonai (vēja ģeneratori uzstādīti jūrā). Investīcijas "zaļumā" 2019. gadā Ķīnā kritās par 8%, Saules enerģijas ģenerācijas sfērā – par 33%.
Tomēr zaļajai enerģētikai joprojām saglabājas galvenā ārpustirgus priekšrocība – "nepastāvīgās" enerģijas izpirkšanas prioritāte un nekādu saistību energosistēmas jautas uzturēšanas aspektā.
Galvenā bāze – siltuma ģenerācija – nekur nav pazudusi un cieš zaudējumus jau tagad. 60% ogļu staciju Ķīnā strādā ar zaudējumiem. Cita starpā – arī tāpēc, ka tradicionālā ģenerācija nes atbildību par jaudas saglabāšanu, bet siltumstaciju noteiktās jaudas izmantošanas koeficients sarūk atjaunojamās enerģētikas augošās daļas fonā.
Atjaunojamās enerģijas un tradicionālās ģenerācijas pretrunas ir veidojušās pēdējos gados objektīvu iemeslu dēļ. Tagad, koronavīrusa fonā problēmu skaits pieaug, tātad augs arī konkurence un pretrunas. Rietumvalstīs paredzēts papildu atbalsts atjaunojamās enerģijas avotiem ar dekarbonizācijas plānu starpniecību – klimata pārmaiņu problēmas ietvaros. Pārējās valstīs palielināsies "klimatiskās nostādnes" spiediens.