Kompānija Facebook atvainojusies par to, ka masveidā dzēstas fotogrāfijas, kurās redzama Sarkanā karoga uzvilkšana Reihstāgā, aizbildinoties ar kļūdu "pārkāpumu fiksācijas automatizēto instrumentu darbā", stāsta Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Ļoti gribas pamatot notikušo ar ļaunprātīgu nodomu. Versija izskatās pārliecinošāka, ņemot vērā tīmeklī vērojamos Rietumu mēģinājumus pārrakstīt vēsturi, izsvītrojot no tās un cilvēku atmiņas Krievijas lomu uzvarā pār nacismu.
Tomēr šķiet, ka šajā gadījumā aizkulišu politisko spēļu meklēšana būtu lieka. Par absurdo situāciju liecina Jevgēņija Haldeja slavenā uzņēmuma bloķēšanas skaidrojums ar to, ka pārkāptas "sabiedrības normas attiecībā pret bīstamiem cilvēkiem un organizācijām". Tālākā taisnošanās tikai apstiprināja: sociālajam tīklam nebija nodoma iekulties skandālā.
Tiesa, nebūtu pareizi piedēvēt notikušo arī tīrai nejaušībai: vienkārši šoreiz runa nav par Krievijai naidīgo Facebook politiku, bet gan par slazdu, kurā pasaules sociālie tīkli iedzinuši sevi paši.
Sociālo tīklu kā brīvas pašizpausmes un saziņas telpas zelta ēra bija īsa. Ierobežojumi un satura kontrole auga ar agresīva audzēja ātrumu. Tagad tie pārvērtušies par pilnvērtīgu cenzūru, kas pārņēmusi visas jomas un novirzienus.
Piemēram, viens no visbiežāk apspriestajiem (un nosodītajiem) Facebook noteikumiem ir aizliegums publicēt kailumu, pat ja runa ir par atzītiem mākslas šedevriem. Pirms diviem gadiem pa visu pasauli saceltais skandāls ļāva panākt to, ka tika atbloķēti par "Villendorfas Venēras", akmens laikmeta statuetes attēlu publikāciju bloķētie lietotāji. Toties pirms gada Ženēvas mākslas muzejam nekādi neizdevās panākt atļauju izmantot reklāmai antīko statuju fotogrāfijas.
Nav vērts pat runāt par politiku. Ierobežojumi var stāties spēkā gan formālu pazīmju (piemēram, aizliegtu vārdu dēļ), gan vispārēji ideoloģisku pazīmju dēļ. Burtiski pirms nedēļas no Facebook tika dzēstas "prokremliskās" ziņu aģentūras News Front lapas vairākās valodās.
Tātad nebūtu pareizi saskatīt šādā cenzūrā kompānijas apzinātu gribu, jo daudzi ir iemācījušies lietot šādu instrumentu.
Eksperimentālā ceļā jau sen noskaidrots, ka sociālo tīklu satura automātiskās kontroles algoritma svarīgākā daļa ir masveida sūdzības. Tātad, ja esat sodīts par visos aspektos nevainīgu publikāciju, domājams, jūs esat nelabvēļu uzbrukuma objekts. Tādos gadījumos Facebook vispirms automātiski veic pasākumus, bet pēc tam – ja atliks laika, un speciālists izskatīs lietu objektīvi – izmeklē lietu pēc būtības. Taču laika var nepietik, jo sociālos tīklus slīcina pārbaudei pakļauta satura lavīna, kas ar katru dienu aug augumā. Skaidrs, ka lietotāju nepamatotas sodīšanas gadījumu skaits stiepjas tūkstošos.
Domājams, kaut kas līdzīgs notika arī ar slaveno fotogrāfiju ar Uzvaras karogu virs Reihstāga: kaut kādi Krievijai naidīgi noskaņoti aktīvisti organizēja kolektīvu uzbrukumu – sūdzības par dažām publikācijām ar šo uzņemumu. Rezultātā tas nokļuva automātiskās kontroles algoritmā, un līdzīgas publikācijas sāka dzēst automatiski. Taču šoreiz tēma izrādījās tik aktuāla un sabiedriski nozīmīga, ka Facebook bija spiesta steigšus taisnoties aizvainotās cilvēces priekšā.
Pie tam tas nebūt nav vienīgais tāda veida gadījums.
Pirms mēneša Google pamanījās dzēst no YouTube interviju ar Komunarkas slimnīcas galveno ārstu Denisu Procenko un Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunu. Kompānijas tālākā reakcija – ierakstu atjaunošana un taisnošanās par kļūdu tāpat liecina, ka tas arī nebija apzināts lēmums – vienkārši kaut kas aizgāja greisi.
Iznāk, ka visos gadījumos kaut kādi pilsoņi (domājams, ar rusofobu viedokli) nolēmuši mazliet "patroļļot" Krieviju un sekmīgi paklusām izmantoja grandiozās korporācijas. Rezultātā cieta to reputācija.
Kad Facebook un Google vēl tikai iekaroja pasauli, valdīja priekšstats, ka sociālie tīkli noteiks stingru pārnacionālu kontroli pār cilvēci. Tomēr izrādījās, ka valstīm ir pietiekami plašas iespējas, lai piespiestu IT korporācijas pildīt savas prasības. Pēc tam kļuva skaidrs, ka kompānijas spiestas saliekties organizēta vai vienkārši pietiekami skaļa "kolektīvā viedokļa" priekšā. Marks Zakerbergs nepaspēj ne atkauties no visdažādākajām, dažkārt pat pretrunīgām apsūdzībām, tostarp arī par darbu Kremļa, CIP un Ķīnas labā, Trampa un viņa pretinieku atbalstu, sieviešu nīšanu, balto vīriešu diskrimināciju, svētulību un izvirtību, bet tagad – par koronavīrusa panikas izplatīšanu un kovid-disidenci piedevām.
Visi šie skandāli ar kļūdaini dzēstajām publikācijām ir atklājuši vēl vienu problēmas aspektu, jo noskaidrojās, ka pat atsevišķiem lietotājiem ir reāla iespēja savās interesēs manipulēt ar gigantiskām kompānijām, sagādājot tām publiskas nepatikšanas. Principā, tas norāda uz kompāniju mežonīgo nekompetenci un neefektivitāti šajā jautājumā.
Nieka pusotra gadu desmita laikā tīkli no pilnīgas brīvības ir nokļuvuši pie stingras autoritārās sistēmas. Tagad iestājusies stadija, kurā izbūvētā vispārējās kontroles kontrukcija ir gatava gāzties pār savu radītāju galvām.