Tieslietu ministrijas vadītājs Jānis Bordāns paziņoja, ka viņa vadītā komisija ķersies klāt zaudējumu aprēķina metodikas izveidošanai. Turklāt viņš pievērsa uzmanību tam, ka Latvija bija PSRS finanšu donors, pārskaitot Savienības budžetam 48% ienākumu. "Neskatoties uz skaudro pagātni, tā ir arī apliecinājums mūsu spēkam," atzīmēja ministrs.
"Bijušo brāļu", sevišķi Baltijas brāļu rusofobija un nepateicība izraisa aktīvu Krievijas auditorijas reakciju. Kolīdz tur kāds ierēdnis paziņo kaut ko par "padomju okupāciju", pašmāju mediji tiek pārplūdināti ar politiķu, ekspertu un publicistu komentāriem, kuri dzēlīgi atgādina gan vēstures faktus, gan kolosālās padomju investīcijas reģiona attīstībā, gan tā esošo bēdīgo sociālekonomisko stāvokli.
Taču aiz ierastiem faktiem un atbildes argumentiem nereti netiek pamanīts interesants fenomens: mūsu nedraudzīgi noskaņotie kaimiņi demonstrē ekskluzīvu izvēlētās ideoloģiskās līnijas stabilitāti, it kā pastāvot ārpus reālās pasaules un tajā piedzīvotajām izmaiņām.
Trīsdesmit gadu laikā Krievija ir izgājusi ceļu no nacionālās katastrofas līdz lielvalsts atdzimšanai, Eiropa – no nevaldāma eirooptimisma līdz Brexit un savstarpējai medicīnisko masku zādzībai, ASV zaudēja "pasaules karaļa" statusu, savukārt Ķīna pārtapusi no pietiekami nabadzīgas vienā no vadošajām pasaules valstīm. Pie visas ideju stabilitātes cilvēku prātos – nav svarīgi, vai ir runa par Amerikas pārākumu, valsts ticību savai īpašajai vietai pasaulē vai liberālo politkorektumu, – tik vērienīgi procesi nevar tās neietekmēt. Trampa skandētais "Padarīsim Ameriku atkal varenu" lieliski ilustrē to, kā ideoloģija pielāgojas mainīgajai realitātei.
Baltijas republikas šajā pašā periodā izgājušas tikpat garu ceļu – un lieta nebūt nav tikai tajā, ka gaišās eiropeiskās nākotnes vārdā tās nolaida metāllūžņos "nolādētās okupācijas pagātnes" industriālo mantojumu. Bet tas pat par milimetru nelika tām nobīdīt savu pozīciju lielākai atbilstībai jaunajām reālijām.
Sākumā kaimiņu izvēlētā nacionālas valsts būvniecības ideoloģija bija absolūti adekvāta – deviņdesmitajos un nultajos gados. Toreiz pilnībā tika attaisnotas skarbās rietumu un pret Krieviju vērstās pozīcijas ar pragmatisku aprēķinu, ka, no vienas puses, ir pamats cerēt uz noteiktu Eiropas un Savienoto Valstu finanšu atbalstu, bet no otras, – Maskava nekur neliksies, un varēs to "slaukt", kontrolējot svarīgākās tranzīta artērijas.
Problēma pat nav tajā, ka ilgu laiku tika ignorētas arvien skaidrāk topošas izmaiņas, kuras signalizēja par nepieciešamību pārskatīt ierastās konstrukcijas: padomju mantojuma "sazāģēšanas" un Eiropas budžeta "injekciju" pozitīvā efekta izsmelšana, drūmas parādības ekonomikā, depopulācija un Krievijas konsekventā jauno tranzīta shēmu veidošana. Tas kā reizi ir absolūti ierasta cilvēciska pieeja – stingri ticēt tam, ka negatīvam ir īslaicīgs un mazsvarīgs raksturs, ka beigās viss kaut kādā viedā nokārtosies un būs kā bijis.
Iespaidu rada tas, ka Latvija turpina rīkoties pēc tās pašas kārtības arī mūsdienās, kad ierastā pasaule ir neatgriezeniski sabrukusi un cerību uz tās atgriešanos ierastajās sliedēs vienkārši nav atlicis.
Šī brīža notikumi tikai pievieno svītras jau sen izveidotajai ainai. SVF prognozē kritumu Latvijas ekonomikai šogad par 8,6%. Latvijas Bankas vadītājs ir vēl pesimistiskāks un pieļauj 10% kritumu.
Un te nav runa tikai par koronavīrusa epidēmija un triecienu, ko tā radījusi daudzām nozarēm, tai skaitā tūrismam. Pirmajā ceturksnī – vēl pirms visa veida ierobežojumiem – valstī nokritās tranzīts. Dzelzceļa kravu pārvadājumu apjoms samazinājās par 48,7%, savukārt kravu apgrozījums ostās – gandrīz par 30%. Par to Latvijai ir "jāpateicas", starp citu, ne Krievijai, bet gan Savienotajām Valstīm. Pērnā gada decembrī Vašingtona ieviesa sankcijas pret Latvijas ostu biznesu. Un tālāk jau republikas varasiestādes sāka strādāt pašas, savām rokām graujot valstij nozīmīgāko industriju.
Šis stāsts nav unikāls, jo pēc līdzīgas shēmas pirms diviem gadiem tika demontēts Latvijas banku sektors. Kāds aiz okeāna pievērsa uzmanību, ka mazā republika pārāk labi pelna uz "pieaugušo" biznesa rēķina – uz kapitālu izvešanas un "mazgāšanas" no bijušajām padomju republikām un "klusās finanšu ostas" pakalpojumu sniegšanas rēķina tām. Toreiz varasiestādes tikpat zibenīgi paņēma zem jumta un pa ķieģelim izjauca nozari, kura nesa solīdu naudu ne tikai konkrētiem uzņēmējiem, bet arī valstij kopumā.
Tiesa, neizskatās, ka tas rūpētu Latvijas valdošajām elitēm, kuras turpina rīkoties sev ierastajā veidā. Kārtējais nokalpojušās plates cikls par PSRS vainas dēļ ciesto zaudējumu aprēķināšanu tikai un vienīgi apstiprina novērojumus. Pats interesantākais ir tas, ka tām patiešām īsti nav par ko raizēties.
Maiga un kodoša teļa (maigs pret Rietumiem un kodīgs attiecībā pret Krieviju) vietā, kurš sūc pienu abām mātītēm, Latvija faktiski jau ir pārvērtusies simulatorā, kurš saglabā visas formālas valsts veidojuma pazīmes, taču pēc būtības ir tukša čaula bez reāla pildījuma, ieskaitot pat cilvēkus. Ikvieni iedzīvotāji, kuri kļūst "lieki" ekonomikas vienkāršošanas un pavājinājuma procesiem ritot, tiek izstumti no republikas un absorbēti citās valstīs. Depopulācijas mehānismi strādā nepārtraukti, labi ir tikai tas, ka runa ir par samērā mazsvarīgiem skaitļiem – tā jau nav milzīgā Ukraina.
Tieši tādēļ te var īstenot jebkādu politiku, ieskaitot pašas valsts "pēc zvana" galveno ekonomikas nozaru iznīcināšanu, sarežģītu sociālo eksperimentu īstenošanu un iespaidīgu varas elites ideoloģisko nelokāmību par spīti veselajam saprātam un nacionālajām interesēm.
Jāsaka, kas jau nu noteikti var neraizēties par savu nākotni, tas ir birokrātijas aparāts un valdošā klase, kuru uzdevumos ir uzturēt visu šo valstiski politisko ilūziju, kas katru gadu arvien mazāk ir saistīta ar realitāti.