Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka nodevusi Valsts drošības dienestam vēstuli, kurā lūdz sākt kriminālprocesu pret "Nacionālās apvienības" līderi Raivi Dzintaru.
Dzintars ir filmas "Latviešu leģions. Taisnības augšāmcelšanās" autors. Tās prezentācija notika 2020. gada 16. martā. Ždanoka uzskata, ka autors ir pārkāpis LR Krimināllikuma 741. pantu. Pants paredz sodu par genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu attaisnošanu, publisku slavināšanu un noliegšanu. Tostarp pantā ir īpaša atsauce par noziegumiem, ko Latvijā pastrādājuši nacisti.
Leģionāri – piemērs skolēniem
Filma publicēta YouTube, es to paskatījos. Parastā koncepcija: būdami SS leģiona rindās, latvieši cīnījušies par Latviju, nevis par Hitleru. Nacistiskā Vācija bija mazāks ļaunums nekā PSRS. Pēc Latvijas okupācijas krievi slepkavojuši un deportējuši latviešus. Lai atmaksātu par deportētajiem radiniekiem un nepieļautu atkārtotu okupāciju, Latvijas pilsoņi masveidā iestājās leģiona. Starptautiskais kara tribunāls atdalījis labos latviešu esesiešus no sliktajiem vācu esesiešiem un neatzina SS latviešu leģionu par noziedzīgu organizāciju.
Vārdu sakot, parastie propagandskie štampi, ko grūž galvās jau 30 gadus.
Likumi Latvijā neaizliedz attaisnot un slavināt latviešu esesiešu darbus. Vācu – aizliedz, latviešu – var. Skaidrs, ka es mazliet pārspīlēju, taču. pēc būtības, stāvoklis ir tieši tāds.
Taču, montējot filmu, tās autors, šķiet, tā aizrāvies ar leģionāru apdziedāšanu, ka iekļāva tajā kinohronikas kadrus, kuros latviešu esesieši sirsnīgi sarunājas ar SS obergrupenfīreru Frīdriju Jekelnu. Tiem, kuri nav par viņu dzirdējuši vai aizmirsuši, īsumā atgādināšu par šo personāžu.
No 1941. gada novembra Jekelns bija SS un policijas augstākais vadītājs Rīgā. Viņš vadīja masu eksekūcijas Vācijas okupētajās teritorijās, speciālists par "ebreju jautājuma galīgo atrisināšanu". Uz viņa sirdsapziņas ir desmitiem tūkstošu Rīgas geto iedzīvotāju dzīvību. Viņš personīgi piedalījās masu nāves sodu izpildē Rumbulā. Par kara noziegumiem viņam piespriests nāves sods. Viņš sodīts ar nāvi pakarot Uzvaras laukumā Rīgā 1946. gada decembrī.
Kara noziedznieka Jekelna iekļaušana filmā, turklāt pozitīvā aspektā, šo epizodi, tātad – arī visu filmu ļauj traktēt kā centienus attaisnot genocīdu, ko nacisti vērsa pret Latvijas pilsoņiem. Tātad uz filmu attiecas 741. pants. No juridiskā viedokļa Ždanokas iesniegums ir korekts.
Protams, būtu naivi cerēt, ka Latvijā valdošās koalīcijas partijas līderi sauks pie kriminālatbildības, turklāt vēl par "ideoloģisku" pantu, tomēr ir nelielas izredzes, ka filmu vismaz aizliegs demonstrēt skolās. Tādu mērķi sev nospraudusi Nacionālā apvienība: vairāki simti skolu saņēmuši NA piedāvājumu izmantot filmu kā papildu mācību materiālu.
Ko lēma Starptautiskais tribunāls
Neonacisti melo, apgalvojot, ka Starptautiskais kara tribunāls ir atbrīvojis latviešu esesiešus no atbildības par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.
Tribunāls atzinis, ka SS ir noziedzīga organizācija un atzīmēja, ka, citēju, "nav iespējams izdalīt jebkādu SS daļu, kas nebūtu piedalījusies šajā noziedzīgajā darbībā". Tādējādi SS latviešu leģions (šis jēdziens ietver ne tikai abas esesiešu divīzijas, bet arī policijas bataljonus) ir noziedzīgas organizācijas daļa.
Pie tam Tribunāls patiešām izslēdza no noziedzīgas organizācijas sastāva: 1) personas, kas vardarbīgi iesauktas SS; 2) personas, kas nav pastrādājušas kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Tātad, lai cilvēks tiktu svītrots no noziedzīgas organizācijas sastāva, jāievēro abi šie noteikumi. Pie tam par iesaukšanu ir svarīga nianse: "iesaukti tādā veidā, ka viņiem nebija izvēles tiesību".
Līdz 1944. gada februārim leģionā nebija nekādas piespiedu mobilizācijas. Vācieši piedāvāja izvēlei trīs variantus: SS leģions, vērmahta palīgvienības, civilais dienests. Tie, kas pieteicās SS (turklāt mobilizācijas pirmajā posmā tādu lēmumu pieņēma apmēram 18 tūkstoši Latvijas pilsoņu), izdarīja brīvprātīgu apzinātu izvēli. Tāpēc viņus nevar uzskatīt par vardarbīgi iesauktiem, - viņiem jānes atbildība kā noziedzīgas organizācijas dalībniekiem.
1944. gadā leģionā jau iesauca piespiedu kārtā, piedraudot ar nāves sodu. Tādu jaunkareivju arī bija daudz, taču mazāk nekā brīvprātīgo.
PSRS pretizlūkošanas un valsts drošības iestāžu darbinieki, kuri organizēja tā saucamās filtrācijas pēc Latvijas atbrīvošanas, šo aspektu ņēma vērā. Tika arestēti zonderkomandu dalībnieki, SS leģiona virsnieki, dezertieri no Sarkanās armijas. Leģiona ierindnieki un unteroficieri, ja viņi nebija piedalījušies eksekūcijās pret civilajiem iedzīvotājiem, tika atlaisti mājās.
Pateicoties šādai pieejai, brīvībā palika, piemēram, viens no filmas personāžiem – Visvalds Lācis. Viņam paveicās: viņš izgāzās oficiera eksāmenā.
Frontinieki vai bendes?
Filmā "Latviešu leģions. Taisnības augšāmcelšanās", tāpat kā citos propagandiskos materiālos, neonacisti izvairās pieminēt, ko cilvēks darījis pirms iestāšanās vienā no SS divīzijām.
Atceros, latviešu emigrantu presē lasīju nekrologus, kas bija veltīti Cīrulim, vienam no Žetjanaja Gorka slepkavām, vēlāk – organizācijas "Daugavas vanagi" aktīvistam. Visur viens un tas pats, gluži kā ar koppapīru: dienēja latviešu armijā, pēc tam padomju armijā, dezertēja... Bet pēc tam vienā rāvienā nokļuva frontē SS divīzijas sastāvā. Bet ko viņš darījis kara pirmajos gados, – klusums.
Lieta tāda, ka SS divīziju kodolu veidoja policijas bataljonu brīvprātīgie, kuri jau 1941. gadā pievienojās hitleriešiem un pastrādāja baismīgus, asiņainus noziegumus gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Atsauciet atmiņā to pašu ciemu Žestjanaja Gorka Novgorodas apgabalā un operāciju "Ziemas burvība" Baltkrievijā.
Cilvēki, kuri slavina leģionu, tā locekļus tēlo kā vīrišķīgus frontiniekus, kuru rokas nav līdz elkoņiem civiliedzīvotāju asinīs. Taču pirms frontes ļoti daudzi paspēja kļūt par bendēm.