Ja ne koronavīruss un tā radītais finanšu tirgu rekordlielais sabrukums, par galveno ziņu šajā nedēļas nogalē kļūtu informācija par to, ka Turcija "atvērusi bēgļu krānu" uz Eiropas robežas cerībā ietekmēt Vāciju un visu Eiropas Savienību Sīrijas krīzes kontekstā, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
The New York Times ziņo: "Turcijas prezidents meties virsū ES līderiem par to, ka viņi nav palīdzējuši Turcijai tikt galā ar augošo krīzi Sīrijas ziemeļos".
Tas nozīmē, ka lielās ģeopolitikas spēļu galā Ankara likusi savu galveno trumpi – risku, ka atkārtosies "bēgļu krīze", kas teju vai maksāja politisko karjeru Angelai Merkelei un radīja apstākļus ārpussistēmas partiju popularitātes straujam pieaugumam Eiropā, it īpaši Vācijā. Turcijas loģiku var saprast: bēgļu problēmas atjaunošana Eiropā, nevis pie tās robežām, varētu piespiest Berlīni, Parīzi vai Briseli spert kaut kādus soļus. Tomēr rodas iespaids, ka ģeopolitiskā kombinācija diezin vai nesīs vēlamos augļus.
Ja Ankara (kā parasti) pieprasītu no ES naudu, tai būtu zināmas izredzes uz panākumiem, pat ja runa būtu par pavisam nopietnām summām. Taču tagad, pamatoti atzīmēja tā pati New York Times, situācija ir pavisam citāda: "Erdogana kunga komentāri izskanēja, kad Turcija cieta smagus zaudējumus Krievijas vai Sīrijas uzlidojumus Sīrijas ziemeļrietumos ceturtdien, un Turcija cenšas gūt ASV un ES atbalstu savām operācijām Sīrijā."
Ar "atbalstu operācijām Sīrijā" būs daudz smagāk, it īpaši, ja runa ir par Eiropas Savienības dalību Sīrijas krīzē. Paskatīsimies uz situāciju pragmatiski: kādi "atbalsta" varianti Turcijai iespējami no Eiropas Komisijas vai pat atsevišķu ES dalībvalstu puses? Diezin vai var nopietni pārdomāt ES valstu bruņoto spēku tiešu dalību operācijās pret Sīrijas Arābu Republikas armiju vai pret Krievijas GKS. Vācu vai franču politiķim tāda veida ierosinājumi būtu īsta politiskā pašnāvība, nerunājot jau par to, ka Eiropas līmenī Turcijai ir virkne vēsturiski nesamierināmu ienaidnieku, kuri tādu lēmumu bloķēs. Nav pat ko runāt par loģistikas problēmām un ģeopolitiskajiem riskiem. Tātad, izņemot kaut kāda kolektīva, totāla bezierunu plānprāta lēkmi, variantu "dāvāt Turcijai atbalstam Bundesvēra tērauda plecu" var uzskatīt par aizvainojoši mazticamu.
Var izskatīt hipotētisko sižetu, kura apstākļos Eiropas Savienība, ko nobiedējusi bēgļu orda pie savām robežām un 2015. gada "migrantu krīzes" atkārtošanās, nolems ietekmēt Krieviju ar ekonomiskām metodēm, piemēram, sankcijām. Taču arī šis scenārijs ne gluži iederas Parīzes un Berlīnes vēsturiskajā pieredzē (salīdzinoši nesenā) un ģeopolitiskajā loģikā. Visas sankcijas, ko ES ir spējusi vērst pret Krieviju, nenodarot sev nopietnus ekonomiskos zaudējumus, jau ir ieviestas. Ja arī tiks ieviesti citi pasākumi, tas notiks tikai ārkārtas gadījumā, un "Turcijas interešu aizsardzība Sīrijā" diezin vai ir tas, kā labad Berlīne vai Parīze izšķirsies par tik sāpīgiem (sev pašām) soļiem.
Diezin vai vācu un franču politiskā elite būs sajūsmā par iespēju skaidrot vēlētājiem, ka gāzes un benzīna cenas pieaugušas tāpēc, ka vajadzēja aizsargāt Turcijas intereses pret Krieviju un panākt, lai Parīzē un Berlīnē neparādītos vēl kāds miljons bēgļu. Turklāt vēlētājs var uzdot nepatīkamu jautājumu: kāpēc gan neslēgt robežas bēgļiem? Kad uz šo jautājumu netiks dota prātīga atbilde, vēlētājs var mierīgi nobalsot par tiem ārpussistēmas radikāļiem, no kā baidās Merkele un Makrons.
Turklāt vēl, pateicoties Francijas prezidenta atklātībai, nesen mēs uzzinājām, kāda svarīga kulturoloģiska atklāsme nākusi pār Eiropas ekspertiem: viņi secinājuši, ka sankcijas nekādi nav ietekmējušas Krievijas rīcību. Atgādināsim, ka Makrons nesenajā konferencē Minhenē paziņoja: "Mums ir sakrājušies iesaldēti konflikti, neuzticēšanās sistēma, konflikti kiberdrošības jomā, sankcijas, kas absolūti neko nav mainījušas Krievijā. Es nepiedāvāju tās atcelt, es tikai konstatēju. Mūsu sankcijas un kontrsankcijas mums, eiropiešiem, maksā tikpat dārgi, ka Krievijai, bet rezultāts nav īpaši pozitīvs."
Pagaidām situācija veidojas sekojoši: Bulgārija un Grieķija nostiprina robežas, policija jau apmētā bēgļu kolonnas ar dūmu granātām. The Guardian stāsta par Briseles pozīciju: "Eiropas Savienība brīdināja Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, ka sagaida no Ankaras saistību izpildi par sešiem miljardiem eiro – apturēt migrāciju uz ES dalībvalstīm. Saskaņā ar 2016. gada vienošanos Turcija apņēmās apturēt cilvēku plūsmu uz ES apmaiņā pret naudu. Patlaban Turcijā mitinās apmēram 3,6 miljoni bēgļu no Sīrijas. Brisele bija satraukta, jo Turcijas valsts ziņu aģentūras demonstrēja kadrus ar simtiem bēgļu un migrantu, kuri tuvojas sauszemes un jūras robežām ar Grieķiju."
Piekrāpt Briseli un pievākt naudiņu – tā ir drosmīga un zināmā mērā pat oriģināla ideja, taču diezin vai tai būs pozitīvas sekas.
Neizbēgami rodas jautājums: vai pašreizējā situācijā nav cerības uz to, ka "humanitārā krīze Eiropas Savienībā" kaut kādā veidā stimulēs ASV iejaukšanos Sīrijas konfliktā. Ja Savienotās Valstis iejauksies, tas noteikti nebūs bēgļu dēļ. Vēl vairāk: kadri ar miljoniem "nelegāļu no Sīrijas", kuri triecienā ieņem Grieķijas un Bulgārijas caurlaides punktus, - tā ir lieliska reklāma Donalda Trampa galvenajam projektam – "sienai uz Meksikas robežas". Ja paskatīsimies uz situāciju ciniski (diezin vai Savienoto Valstu prezidentam raksturīgs ideālisms): jo vairāk un ilgāk amerikāņu televīzija stāstīs vēlētājiem par migrācijas krīzes šausmām Eiropas Savienībā, jo augstāks būs tagadējā ASV prezidenta reitings.
Patlaban vēl būtu grūti prognozēt, kā beigsies krīze Sīrijā: priekšā vēl ir sarežģītas pārrunas starp Ankaru un Maskavu, iespējams, kārtējie centieni atrast pagaidu kompromisu. Jebkurā gadījumā nevajag vērtēt par augstu trumpjus, kuri jau likti galdā. Diezin vai patlaban tie spēs mainīt partijas gaitu.