Šķiet, agrāk pazīstamajam Kozmam Prutkovam būtu, ko teikt arī par politisko situāciju Latvijā. Piemēram, tā: "Ir labi izlaist matus, nav labi izlaist bērnu, nevajag palaist rokas, toties vajag atlaist Saeimu."
Kas tad īsti notiks, ja Latvijas parlaments netiks atlaists, lai pēc tam nenāktos tērēt budžeta jaunu dīkdieņu un dienderu atlasei. Ja nu to vispār likvidēt kā bezjēdzīgu un pat kaitīgu parādību?
Aptuvenas aplēses liecina, ka apmēram 90% likumprojektu, kas nonāk Saeimā izskatīšanai, rodas valdības dzīlēs. Tātad tituls "likumdevēji" mūsu deputātiem nepavisam nav piemērots. Drīzāk jau "likumpieņēmēji".
Vēl vairāk, pēc būtības, liels skaits deputātu ir sabotieri – viņi neierodas svarīgu likumprojektu balsojumos. Latvijas agrākais prezidents Raimonds Vējonis sūkstījās, ka mūsu likumdevēju kvalitāte ir tāda, ka tiem var pagrūzt zem deguna jebkādu negatavu un pat kaitīgu likumprojektu, ja to padarīt steidzamu un principiālās izmaiņas pievienot galīgajā, trešajā lasījumā un nedot laiku iepazīties ar tām.
Taču, ja arī deputātiem ir laiks, viņi parasti neapgrūtina sevi ar grozījumu niansēm – tie taču var saturēt simtiem lappušu.
Elitārs klubs
Zīmīgi, ka tagadējā valsts prezidenta Egila Levita pirmā tikšanās ar Saeimas prezidiju bija veltīta iespējām veidot valsts padomi – struktūru, kas varētu palīdzēt Saeimai sagatavot kvalitatīvus likumprojektus pirms to apstiprināšanas.
Levits tikšanās laikā norādīja, ka Saeima ir spēcīga, acīmredzot, gribēja saldināt rūgtās zāles. Taču, pēc viņa domām, parlaments likumdevēja darbā ir jāatbalsta, lai tauta saņemtu kvalitatīvus likumus un likumdošanas darbība būtu vērsta uz valsts ilgmūžību.
Saeimā strādājošais kolēģis parlamentu raksturoja ļoti trāpīgi. Pēc būtības, tā ir ļaužu grupa, kas apvienojusies interešu pulciņos – tā var nosaukt komisijas, apakškomisijas, darba grupas, sadarbības grupas (ar pussimtu valstu – ja nu pēkšņi aicinās), interešu grupas. Grupa Krievijas pilsoniskās sabiedrības atbalstam, grupa Latvijas Okupācijas muzeja atbalstam, Tibetas (ja nu atsūta atklāsmi?) un Taivānas atbalstam, grupa reproduktīvās veselības atbalstam, grupa "Parlamentārieši vecumā līdz 40 gadiem" un tā tālāk. Abas pēdējās būtu lietderīgi apvienot.
Tātad Saeima ir sabiedriska organizācija, jeb slēgts klubs. Vieta, kur cilvēki satiekas, pastrīdas, pasapņo, apspriež biznesa projektus. Par ko tad tur vēl naudu maksāt?! Viņiem būtu jāmaksā "elitārā kluba" biedra nauda!
Vienlaikus Saeimas iemītnieku apetīte aug. 2020.gadam ieplānotais Latvijas parlamenta budžets – 26,07 miljoni eiro. 2018.gadā Saeimas budžets bija nepilni 20 miljoni, šogad – 23,16 miljoni.
Tātad Saeimu ar tīru sirdsapziņu var atlaist – valsts nekādus zaudējumus neizjutīs, tikai priekšrocības. Lai demokrātiskā procesa vīziju rada sabiedriskās organizācijas, bet likumdošanas funkciju turpina pildīt valdība.
Tiesa, par šajā gadījumā diezin vai Ministru kabineta iemītnieki pelnījuši likumdevēju laurus. Lieta tāda, ka lauvas tiesa likumprojektu, ko ministri iesniedz Saeimā ir latviešu valodā pārtulkotas ES regulas.
Taisi pats
Vēl vairāk, pēdējā laikā vairāku ministru izteikumi liek apšaubīt viņu veselo saprātu un eksistences jēgu. Viņi aizvien biežāk klāsta, ka sabiedrībai pašai jārisina savas problēmas. Priekš kam tad vajadzīga valdība?
Debatēs Saeimā par 2020.gada budžetu izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska izteicās, ka, sak, runa neesot par skolēnu bezmaksas pusdienu atcelšanu, diskusija esot par to apmaksāšanu. Ministrei šķiet: ja vecāki demokrātiskā sabiedrībā var uzņemties atbildību un nodrošināt pusdienas saviem bērniem, viņiem tas jādara. Par kādām tad bezmaksas pusdienām ir runa, ja tās apmaksā mamma un tētis?
Vērts atsaukt atmiņā ar veselības ministres Ilzes Viņķeles frāzi par to, ka mediķi var protestēt, taču protestiem nav nekādas jēgas, ja viņi savās akcijās nevar norādīt finansējuma avotu.
Visbeidzot, nesen Tieslietu ministrija izstrādāja (un Saeima pieņēma) grozījumus, ar kuriem valstī faktiski tiek atcelta nevainīguma prezumpcija. Ja persona nespēj pierādīt savu naudas līdzekļu un citu aktīvu legālu izcelsmi, tos iespējams atzīt par noziedzīgi iegūtiem un konfiscēt. Kāpēc gan Tieslietu ministrijai vajadzētu strādāt? Darbojieties paši.
Nu bet Pabriks, ziniet...
Par bezjēdzīgas eksistences apogeju, šķiet, var nosaukt neseno aizsardzības ministra Ata Pabrika uzrunu no rubrikas "Ja nu rīt sāksies karš".
Aizsardzības ministrs Atis Pabriks publicējis vietnē Sargs.lv video ierakstu, kurā stāsta, kā viņš gatavojoties krīzes situācijai, un aicināja pārējos darīt tāpat. Tikai pašiem, bez valsts atbalsta.
"Es nospriedu savās mājās pārbaudīt, vai es vispār esmu gatavs pats pirmajām 72 stundām," atklāja Pabriks video instrukcijā, ko uzņēmis savās mājās.
Pirmais, par ko jāparūpējas – dokumenti, nauda un svarīgi tālruņa numuri.
"Es esmu uzrakstījis sievas, bērnu, labākā drauga un prezidenta telefona numuru. Tas attiecas uz mani personīgi. Kas jums ir tuvāks, tam varat arī zvanīt," stāsta ministrs un īpašiem dumiķiem atklāj, ka prezidenta mobilo telefonu viņiem nav noteikti jāpieraksta, jo neviens to viņiem nedos.
Savā "izdzīvošanas" komplektā ministrs savācis ziedputekšņus, konservus, telti, vitamīnus, radio ar baterijām, lukturīti, apģērbu, zāles un nazi.
Ziniet, kļūst mazliet baigi pēc tādas atzīšanās. Man vienmēr ir šķitis, ka krīzes situācijā aizsardzības ministram ja nu ne jāsēžas balta zirga mugurā, lai auļiem vestu karavīrus uzbrukumā, tad vismaz jādod pavēles, jāsazinās ar citiem resoriem un amatpersonām.
Bet te – telts, lukturītis, ziedputekšņi. Vai tik mūsu Pabriks netaisās mukt? Bet kāpēc tad viņam būtu vajadzīgs prezidenta telefona numurs? Paziņot, ka beigušies ziedputekšņi?
Nu, ja Saeima būtu laikus pieņēmusi likumu par to, ka ziedputekšņi nedrīkst izbeigties, Pabrikam nebūtu iemesla raizēties. Pat kodolkarā.