Igaunijas parlamenta spīkeris, nacionālkonservatīvās partijas EKRE priekšsēdētāja vietnieks Henns Pīluāss paziņojis, ka Maskavai vajagot atdot Tallinai "aneksētās teritorijas", ko reiz boļševiki atdevuši Igaunijai saskāņā ar Tartu miera līgumu. Kad informācijas telpā parādās tamlīdzīgas ziņas, gribas pavērst acis pret debesīm un novaimanāties: "Ak tu Kungs, cik ilgi vēl?". Grūti noticēt tam, ka Pīluāsa kungs nav informēts par vēsturi un, pie pilna un skaidra prāta būdams, nesaprot, cik absurdi ir tādi izteikumi, raksta radio Sputnik autors Vladimirs Barsegjans.
Skaidro prātu pieminēju ar nodomu, jo itin labi var iedomāties jautru pasēdēšanu, kuras laikā mazliet iereibuši Igaunijas pilsoņi spriedelē, ka nebūtu par ļaunu dabūt Igaunijas teritorijā daļu Pleskavas un Ļeņingradas apgabalu. Var jau plivināties mākoņos un kalt plānus par militāru iebrukumu kaimiņzemē, slēpjoties aiz NATO sabiedroto mugurām. Tātad priekšā uz tankiem – drosmīgie briti, dāņi un amerikāņi, bet mēs – pakaļpusē, drošā attālumā... Gan smiekli nāk, gan skumji kļūst.
Domājams, Pīluāsa kungs iedvesmu savām iecerēm smēlies valsts ārlietu ministra Urmasa Reinsalu vārdos par to, ka abu valstu robežas līguma ratifokāciju gaidīt nav vērts, kamēr Krievija neatzīst 1920.gadā parakstītā Tartu miera līguma principus. No savas puses teikšu: mēs noteikti nesagaidīsim attiecību uzlabošanos ar Krieviju, kamēr Reinsalu vada Ārlietu ministriju.
Abi politiķi, ko grūti nosaukt par valstsvīriem, jau sen apsegojuši veco rusofobijas kleperi un apšaubāmā transportlīdzekļa mugurā iet no vienām vēlēšanām līdz otrām. Pagaidām tā ir droša iespēja palikt pie varas siles, jo, laiku pa laikam visās nelaimēs vainojot ārējo ienaidnieku, var nepievērst uzmanību iekšējām problēmām.
Taču to ir atliku likām – gan veselības aprūpe, gan trūcīgie pensionāri, gan slānekļa enerģētika, gan lauksamniecība, kas cieš no sankcijām pret Krieviju un Krievijas atbildes uz tām. Problēmām nav ne gala, ne malas. Tikai nav ne mazākās vēlmes ķerties pie tām, ņemot vērā dažus apstākļus, starp kuriem ir iepriekšminēto kungu vārgās zināšanas par reālās ekonomikas problēmām, kā arī risks nokļūt starp tiem, kuri elektorāta acīs ar tām ir asociēti.
Toties izlēcieni uz Krievijas pusi ir absolūti droši, piedevām vēl ienesīgi, ko tur grēku slēpt. Par to gan vīri no lauku mājām uzslavēs: "Tu tikai paskat, kādi drosminieki ir mūsu Henns un Urmas! No viltīgās Maskavas nebaidās!" Pie tam vēl nobalsos par viņiem nākamajās vēlēšanās. Arī Vašintonā un Briselē atzinīgi pamās ar galvu un uzsitīs uz pleca. Tādas ir mūsdienu reālijas, kas nosaka Tallinas un Maskavas attiecības. Pagaidām uzlabošanās nav sagaidāma.