RĪGA, 3. novembris — Sputnik, Andrejs Solopenko. Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija savā lapā tīklā Facebook izvērtē obligātās balsošanas priekšrocības.
Neapšaubāmi, vēlēšanu apmeklējums pieaugs un dāvās lielāku leģitimitāti parlamenta lēmumiem. Vienlaikus CVK ignorēja jautājumu, vai tas ir demokrātiski: piespiest cilvēkus balsot, ja viņi nesaskata piemērotus kandidātus vai vispār nevēlas balsot.
Tuvošanās "vēlēšanu diktatūrai"
Daudzi zinātnieki, politiķi un vēlētāji visā pasaulē uzskata, ka obligātā balsošana ir laba lieta, jo tā ir efektīvāka salīdzinājumā ar citām vēlētāju aktivitātes palielināšanas metodēm. Piemēram, politologi Džonatans Lauts un Liza Hilla atzīmēja, ka Austrālijas balsstiesīgo iedzīvotāju aktivitāte ir stabili augsta atšķirībā no pastāvīgā sarukuma attīstītas demokrātijas valstīs, piemēram, Francijā, Kanādā vai Jaunzēlandē.
Zemā aktivitāte apdraud valdības, tāpat kā visas vēlēšanu sistēmas leģitimitāti, jo būtiski aug risks, ka valdība pārstāvēs reģistrēto vēlētāju mazākumu, nevis vairākumu, kas galu galā var vest pie "ievēlētas diktatūras". Tas īpaši raksturīgs valstīs, kur nav minimālā vēlētāju apmeklējuma sliekšņa vēlēšanās un tās tiek uzskatītas par notikušām, lai arī tās apmeklēs vairāki simti cilvēku.
Obligātās balsošanas apstākļos iespējams sadzirdēt visus sabiedrības locekļus, jo katram garantēta iespēja pastāstīt par savām problēmām potenciālajiem pārstāvjiem. Politiķi būs spiesti ņemt vērā visu iedzīvotāju viedokli, nevis balstīties tikai uz vienu vai vairākām sociālajām grupām, kas balso regulāri – zināms taču, ka vienas kategorijas vēlētāji biežāk nobalso nekā citi.
Zemas aktivitātes iemesli
Sistēmas kritiķi apgalvo, ka pastāvīgie mēģinājumi piespiest nobalsot miljoniem cilvēku, kam nekas nav zināms par vēlēšanām un kam tās ir vienaldzīgas, ir neproduktīvi. Obligātās balsošanas apstākļos neapmierinātie un neieinteresētie var vienkārši nobalsot nejauši vai atzīmēt pirmos kandidātus sarakstā, kas neveicina kvalitatīvas politiskās sistēmas izveidi. Piemēram, Austrālijā tamlīdzīgu balsu daļa sasniedz 5%.
Tā kā dalība vēlēšanās apliecina uzticēšanos politiskajai sistēmai, obligātās balsošanas pretinieki norāda, ka lēmums neapmeklēt vēlēšanas ir viens no nedaudzajiem līdzekļiem, ar ko pilsoņi var mest izaicinājumu korupcijai vai krāpšanai. Ja cilvēkiem ir pamats domāt, ka viņu balsis netiks ņemtas vērā vai tiks izmantotas nepareizi, jebkādi mēģinājumi piespiest viņus nobalsot liecina centienus piespiest viņus piekrist melīgiem rezultātiem.
Pie tam zema vēlētāju aktivitāte nebūt ne vienmēr atspoguļo pilsoņu zemo aktivitāti. Tas var nozīmēt, ka esošā sistēma viņus apmierina, viņi neredz nepieciešamību to mainīt. Tāpēc arī vēlēšanu dienā viņi paliek mājās, nevis iet uz vēlēšanu iecirkni: lai kāda partija nāktu pie varas, viņu dzīvē nekas nemainīsies.
Tiesības klusēt
Tomēr galvenais arguments pret obligāto balsošanu ir cits: tas neatbilst ar demokrātiju saistītai brīvībai. Balsošana ir pilsoņa tiesības nevis pienākums, un likuma ievērošana nozīmētu ar demokrātiskām vēlēšanām saistītu pilsoņu brīvību pārkāpumu. Cilvēkiem jāpatur tiesības atteikties no dalības politikā. Tāpat kā vārda brīvība paredz tiesības klusēt, arī tiesībām piedalīties vēlēšanās jāietver tiesības nepiedalīties balsošanā.
Šīs prakses piekritēji uzskata, ka obligātais balsojums ir demokrātiskās leģitimitātes garantija. Vienlaikus abas puses jēdzienu "leģitimitāte" traktē no sava skatu punkta. Vieni uzskata, ka pilnīga un efektīva dalība politiskajā dzīvē ir demokrātiskās leģitimitātes pamats, bet otri apgalvo, ka demokrātiskajai leģitimitātei jāietver arī brīvību atturēties.
Pēc viņu domām, politiska sistēma var būt demokrātiska tikai apstākļos, kad tā garantē: pilsoņi var izvēlēties starp vairākām politiskās dalības iespējām, pat ja tas paredz iespēju nepiedalīties vispār. Tātad valdībai nav tiesību piespiest pilsoņus darīt to, ko viņi nevēlas darīt brīvi, un obligātā balsošana nepārprotami pārkāpj cilvēka pamattiesības – domas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību.
Iet uz vēlēšanām, taču nebalsot
Vēl 1971. gadā Eiropas cilvēktiesību tiesa lietā pret Austriju secināja, ka obligātā balsošana nepārkāpj pilsētu pamatbrīvības. Tās spriedums pauda, ka obligāta ir tikai ierašanās vēlēšanu iecirknī, nevis balsošana. Balsošanas noslēpums garantē vēlētājiem iespēju iemest urnā tukšu vai sabojātu biļetenu, un to var izmantot cilvēki, kuri nevēlas balsot vai nesaskata atbilstošus kandidātus.
Pie tāda paša slēdziena nonāca arī Eiropas Cilvēktiesību komisija un norādīja, ka obligātā balsošana nav pretrunā cilvēka tiesībām. Jebkurai demokrātiskai valstij ir tiesības pielietot likumus, lai arī tiem nepiekrīt zināma daļa tās iedzīvotāju, un neviena demokrātija nevar gaidīt no saviem pilsoņiem pilnīgu atbrīvošanu no saistībām.
Tāpēc varam secināt, ka obligātā balsošana nav pretrunā ar demokrātijas principiem, bet tās pretinieku argumentu pamatā pārsvarā ir postulāts, ka tā vienkārši pārkāpj viņu brīvību vēlēšanu laikā palikt mājās. Tomēr ierašanās vēlēšanu iecirknī reizi vairāku gadu laikā tomēr neaizņem pārlieku daudz laika. Ņemot vērā demokrātiskās sistēmas stabilitātes nozīmi, valdība var likt pilsoņiem piedalīties vēlēšanās.
Tiesa, šķiet, ja jau tāda prasība iekļauta valstu vēlēšanu sistēmās, tad vēlēšanu biļetenā jābūt ailei "pret visiem". Tā dos iespēju paust savu viedokli arī tiem cilvēkiem, kuri nezin, par ko balsot, nevēlas atbalstīt kandidātus vai vēlas parādīt valdošajām partijām protestu pret to politiku, tostarp – arī pret pienākumu balsot.