Vēsturē, politoloģijā, kulturoloģijā, socioloģijā un citās sabiedriskajās zinātnēs pastāv termins "Overtona logs", ar ko apzīmē pieļaujamos viedokļu spektra ietvarus publiskos izteicienos un darbībās no sabiedriskās morāles un uzvedības normu viedokļa, materiālā Sputnik Lietuva raksta ārpolitikas zinātņu maģistre, tiesību zinātniece Olga Suharevska.
Viss, kas neiekļaujas minētajos ietvaros, viennozīmīgi tiek uzskatīts par amorālu, prettiesisku. Taču "Overtona logs" var paplašināties, ja ietvari mainās, vai pavērties – tad kļūst visnotaļ iespējams tas, kas vakar nebija pieļaujams.
Minhenes sazvērestība pirms 81 gada pavēra "Overtona logu" nacistiskās Vācijas teritoriālajai ekspansijai un padarīja iespējamu Otro pasaules karu.
Kā tas bija
Lielbritānijas politiku 30.gadu beigās valsts premjerministrs Čemberlens raksturoja kā "Hitlera pielabināšanu". Patiesībā tās mērķis bija vērst fīreru pret Padomju Savienību.
Pirms pārrunām Minhenē, kurās Anglija un Francija piekrita Vācijas spēku iebrukumam Čehoslovākijā, Čemberlena padomnieks politiskos jautājumos Vilsons ieteica viņam vērsties pie Hitlera ar sekojošu frāzi: "Vācija un Anglija ir divi balsti, kas uztur kārtību pasaulē pret graujošo boļševisma spiedienu", tāpēc viņš "nevēlas nodarīt neko, kas varētu vājināt pretsparu, ko mēs kopā varam dot tiem, kas apdraud mūsu civilizāciju".
Tūlīt pēc Minhenes Francijas vēstnieks Maskavā Kulondrs paziņoja, ka Minhenes vienošanās "īpaši apdraud Padomju Savienību. Pēc Čehoslovākijas neitralizācijai Vācijai ir atvērts ceļš uz dienvidaustrumiem".
Taču sāksim no sākuma.
Notikumi, ko vēlāk nosauca par "Sudetu krīzēm", veidojās Sudetu vācu nacionālseparātiskās partijas līdera Henleina (viņš saņēma rīkojumus no Berlīnes) provokatīvo darbību dēļ. Etniskajiem vāciešiem, kas veidoja aptuveni 90% no Sudetu apgabala iedzīvotājiem, šajā reģionā bija vietējā pašvaldība, izglītība dzimtajā valodā un pārstāvniecība parlamentā, taču partija viņu vidū veica lielu propagandisku darbu, lai pierādītu, kā "vācieši cieš slāvu jūgā".
Pēc Austrijas anšlusa, saņēmis jaunas instrukcijas, Henleins aktivizēja provokatīvo darbību un nolēma organizēt puču 1938.gada 22.maijā, lai atdalītu Sudetus no Čehoslovākijas un pievienotu Vācijai. Vienlaikus Hitlers savilka spēkus pie robežas, lai atbalstītu apvērsumu no ārienes. Taču Čehoslovākijas bruņoto spēku ievešana apgabalā un fakts, ka jaunu anšlusu nosodītu pat Vācijas tuvākie sabiedrotie Itālijā, izjauca plānus.
Otrā krīze sākās, kad 1938.gada septembra sākumā Henleina partija organizēja sadursmes ar Čehoslovākijas policiju, kas pārauga dumpī, bet Hitlers paziņoja, ka plāno atbalstīt Sudetu vāciešu cīņu. Šoreiz Anglija un Francija paziņoja, ka viņš dabūs, ko gribēs, ja nesāks karu. PSRS piedāvājums palīdzēt Čehoslovākijai zem Anglijas un Francijas spiediena tika noraidīts, un Varšava, kas savukārt pretendēja uz čehu Tešinas apgabalu, apgalvoja Maskavai, ka Sarkanās armijas virzību ar mērķi palīdzēt Čehoslovākijai un lidmašīnu pārvietošanos virs savas teritorijas uzskatīs par kara pieteikumu Polijai.
1938.gada 29.-30.septembrī Minhenē tikās Anglijas, Vācijas, Itālijas un Francijas vadītāji. Pie tam Čehijas vadību pat neielaida zālē, kur notika tikšanās – ar rezultātiem iepazīstināja pēc lēmuma pieņemšanas.
Tajā pašā naktī Lielbritānija noslēdza ar Hitleru neuzbrukšanas paktu, Francija līdzīgu dokumentu parakstīja divus mēnešus vēlāk, taču Baltijas valstis un Eiropa tās nez kāpēc nevēlas atcerēties, tās pievērš uzmanību "Molotova-Ribentropa paktam".
Neskatoties uz solījumu neievest armiju Čehoslovākijas teritorijā desmit dienu laikā, Vācijas bruņotie spēki šķērsoja robežu jau nākamajā dienā, bet Polija līdz ar "sabiedroto" – Hitleru – iebruka Tešinas apgabalā.
Vācijas protektorāts – "brīvprātīga" lieta
Ne velti mēs sākām ar tēzi par to, ka Minhenes sazvērestība pavēra "Overtona logu" Vācijas agresijai Eiropā, jo ar Sudetu apgabala pievienošanu nekas nebeidzās.
Čehijas sastāvā palikušo Bohēmiju un Morāviju 1939.gada martā Vācija pasludināja par savu protektorātu. Vienlaikus Slovākija deklarēja neatkarību un nekavējoties tāpat kļuva par vācu protektorātu, iepriekš (1938.gada novembrī) zaudējusi dienvidu teritorijas un tagadējo Ukrainas Aizkarpatu apgabalu, ko anektēja Ungārija.
Četras dienas pēc Vācijas armijas ienākšanas Bohēmijā un Morāvijā Lietuva bija spiesta atdot Vācijai tolaik iedzīvotāju skaita ziņā otro lielāko pilsētu – Klaipēdu un tās rajonu. Savu "šakāļa kumosu" no Lietuvas gribēja atkost arī Varšava. Vēl divas dienas vēlāk Hitlers ieteica Polijai nodrošināt "Dancigas koridoru", kas pa sauszemi savienotu Vāciju ar Austrumprūsiju. Par to viņš piedāvāja Ukrainas zemes, ko vēl vajadzēja iekarot.
"Vācu tautības iedzīvotāju aizsardzības" draudi karājās arī pār Latviju – tās teritorijā dzīvoja vairāk nekā 60 tūkstoši vāciešu, kuri šīs zemes sāka apgūt jau Livonijas ordeņa laikos.
Vācu tautības iedzīvotāju skaits Igaunijā bija nenozīmīgs, taču arī pret to, tāpat kā pārējām Baltijas republikām, Vācija vērsa spiedienu, lai piespiestu pāriet Berlīnes protektorātā.
Par pirmo soli kļuva virkne līgumu, ko Vācija piespieda parakstīt Latviju, Igauniju un it īpaši Lietuvu – tai atņēma Mēmeles apgabalu. Pie tam līgumi ietvēra slepenas piebildes, kurās Baltijas valstis apņēmās "ar Vācijas piekrišanu veikt visus nepieciešamos militārās drošības pasākumus pret Padomju Krieviju". Tātad vismaz militārajā jomā tika sperts pirmais solis pretī neatkarības zaudēšanai un Berlīnes protektorātam.
Plecu pie pleca ar Abvēru
Šķiet, ainu, kas izveidojās Baltijā pēc Minhenes sazvērestības, īpaši reljefi atspoguļo Vācijas un Igaunijas izlūkdienestu sadarbība.
Abu valstu specdienestu aktīvie sakari, pretojoties PSRS, sākās jau 1935.gadā. no 1936.gada un līdz pat Igaunijas ieiešanai Padomju Savienības sastāvā Abvēra augstākā vadība ik gadus apmeklēja Tallinu.
1936.gadā Abvērs izveidoja Igaunijas teritorijā "Grupu 6513", kopēju izlūkošanas centru, piegādāja igauņu izlūkdienestam fotoaparatūru ar teleskopiskajiem objektīviem un iekārtas radiopārtveršanai un slēptai padomju teritorijas novērošanai visā Igaunijas un PSRS robežas garumā. Fotoaparatūra tika uzstādīta Somu līča bākās, lai fotografētu padomju kara flotes kuģus. Tika nosūtīti radiopārtveršanas speciālisti, vācu oficieri un instruktori, kuri izlikās par "stažieriem", "atpūtniekiem" un "valodas apguvējiem".
Pēc atstādināšanas 1939.gadā Igaunijas pretizlūkošanas dienesta vadītājs Māzings devās uz Berlīni. Viņa vietā stājās pulkvedis Sārsens, kurš dienestu vārda tiešā nozīmē pārvērta par Abvēra filiāli – Igaunijas Ģenerālštābā tika akreditēta grupa vācu sakaru oficieru ar pārvaldi "Abvērs – Ārvalstis", savukārt sakarus stap Vācijas, Somijas un Igaunijas izlūkdienestu "trīsvienību" īstenoja otrā ranga kapteinis Celariuss – viņš vienlaikus vadīja Abvēra nodaļu Somijā.
Par to, ka hitleriešu plāni par Igaunijas nākotni bija viennozīmīgi, liecina arī fakts, ka starp Abvēra galvenajiem mērķiem, līdztekus darbībai pret PSRS, bija aģentūras iefiltrēšana valsts pārvaldes iestādēs.
Tolaik Latvijas vēstnieks Igaunijā Šūmanis rakstīja, ka Igaunijas elites un valsts aparāta acīs galvenais pretinieks ir Krievija, taču tautā nez kāpēc vēl joprojām par lielāko ienaidnieku uzskata vāciešus.
Dažiem vēsture neko nespēj iemacīt
Par Minhenes sazvērestību un tās sekām, šķiet, visprecīzāk izteicās Čērčils: "Ja valsts, izvēloties starp karu un kaunu, izvēlas kaunu, tā saņem gan karu, gan kaunu."
Tas attiecas ne tikai uz Lielbritāniju un Franciju, kas atdeva Hitleram Čehoslovākiju. Starp karu un kaunu bija spiestas izvēlēties arī Baltijas valstis. To izvēle ir zināma: nelīdztiesīgi neuzbrukšanas pakti, kuros lēmumu par minēto valstu iesaistīšanos karā ar PSRS bija jāpieņem Hitleram, kā arī Lietuvas teritoriju atdošana. Labi zināms arī, ko tās saņēma.
Tāpēc ir tik skumji dzirdēt Latvijas aizsardzības ministra Pabrika izteikumus par to, ka Waffen SS leģionāri esot latviešu tautas un valsts lepnums un tautas pienākums ir cienīt šos Latvijas patriotus līdz sirds dziļumiem.
Otrais pasaules karš, "Overtona logs", ko pavēra Minhenes sazvērestība, diemžēl nav devuši nekādu mācību.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.