Skolotāja dienā, 5. oktobrī Rīgā aizritēja kārtējā demonstrācija krievu skolu atbalstam (latvieši nolēmuši, ka tām jau šogad jāpāriet pie valsts valodas). Sanāca apmēram 3 tūkstoši cilvēku, pārsvarā – sirmgalvji. Rīgā taču dzīvo apmēram 300 tūkstoši krievu. Kāpēc tik maz? Manuprāt, iemesls ir tikai viens: jauniešiem Latvijā jau sen nospļauties par šo valsti.
Tāpat kā maniem bērniem, no kuriem viena dzīvo Kalifornijā, otrs – Hāgā, trešais – Londonā. Tikai man vēl sāp sirds par Latviju, kur dzīvoju jau pusi gadsimta. Vecais rūdījums – es vēl atceros industriālo, plaukstošo PSRS republiku. Atceros vectēvu – latviešu strēlnieku un Pirmā pasaules kara laiku ierakumu krievu mātošanos...
Krievu un latviešu jauniešus uzvarējušās latviešu valodas valsts neinteresē. Gluži tāpat kā tās valoda.
Mācījos latviešu valodu ziņkāres dzīts
Uz pusi būdams latvietis, savas tautības otrās pusītes valodu pirmo reizi "dzīvajā ēterā" izdzirdu tikai 12 gadu vecumā, kad mana ģimene atgriezās Latvijā (Latvijas PSR).
Agrāk dzīvojām gan šur, gan tur. Noriļskā aiz Polārā loka, kur esmu dzimis, Minusinskas rajona Artjomovskoje ciemā (tie ir Sibīrijas dienvidi), Krivijrihā (Ukraina), Krasnodarā (Krievija).
Tā nu 12 gadu vecumā negaidot nokļuvu klusā latviešu viensētā. Ar vecmāmiņu Ellu (kura ne vārda neprata krieviski) un vectētiņu Gustavu, kurš mazliet runāja krieviski.
Vectēvs karoja ar vāciešiem cariskās Krievijas armijas sastāvā 1915.-1916. gadā. Starp citu, viņš bija latviešu strēlnieks un karā aizgāja kā brīvprātīgais! No krievu valodas viņš lieliski atcerējās vien ierakumu lamu vārdus. Pārējo – neskaidri.
Mamma atstāja mani laukos un iedeva (lai negarlaikotos) trīs latviešu valodas mācību grāmatas (2., 3. un 4. klases grāmatas). Sak, mācies, dēliņ, latviešu valodu. 1. septembrī iesi 5. klasē, tā tev noderēs.
Jāpiebilst, ka PSRS republikās krievu skolās vietējās valodas mācības bija obligātas. Sākās no 2. klases. Latvijā mācījās latviešu valodu, Uzbekistānā – uzbeku, Armēnijā – armēņu. Mācījās un kārtoja eksāmenus, jā.
Aiz garlaicības laukos un ziņkārības ķēros pie latviešu valodas. Man palīdzēja vectētiņš Gustavs, pie viena arī pats atsauca atmiņā krievu valodu. Pie viena es izdzirdu viņa "atmiņas" par Pirmā pasaules kara laiku krievu valodu. Dažkārt vecais strēlnieks tā sagrieza vārdus, ka man visas ausis sarka.
Visas trīs mācību grāmatas vasaras laikā gandrīz iemācījos no galvas. Pēc tam skolā rakstīju sacerējumus un diktātus latviski un pelnīju "četriniekus".
Arī tālāk es būtu niris dziļāk valodā, kaut vai ziņkāres dzīts. Taču izrādījās, nav kur nirt. Visus latviešu rakstniekus (izņemot visīstāko makulatūru) var izlasīt divu nedēļu laikā. Tehniskās literatūras (es tomēr esmu tehniķis) tajā vispār nav un nekad nav bijis. Viss pieejamais ir tikai slikts tulkojums no krievu valodas.
Vārdu sakot, apguvis vietējo valodu "uzturēt sarunu" līmenī, zaudēju interesi. Nu jā, ir tāda latviešu valoda. Lai jau ir.
Ne tādi kā visi
Vajadzība pēc latviešu valodas radās 90. gadu sākumā, kad atcēla augstāko izglītību krievu valodā. Sak, visiem studentiem un mācībspēkiem steigšus jāsāk runāt latviski!
– Ko? Kā tad? Nav taču nekādas zinātnes un tehnikas latviešu valodā...
– Pāriet! Soļos marš!
Pārgāja. Augstākā tehniskā izglītība Latvijā, līdz šim – viena no labākajām PSRS (tātad - arī pasaulē), izlaida garu. Mans paziņa, kam nācās saskarties ar Rīgas Tehniskās universitātes absolventiem, teica, ka visas viņu tagadējās zināšanas ir latviešu valoda un reizināšanas tabula ar vārdnīcu.
Mans vecākais dēls pēc skolas Latvijā aizbēga uz Holandi mācīties tālāk. Holandē arī ir sava vietējā valoda, tomēr universitātēs tur māca angļu valodā. Pragmatiskie holandieši saprot, ka ar viņu seno un neapšaubāmi vērtīgo valodu globālajā pasaulē nekas nav iesākams.
Tāpēc viņi pieņēma shēmu, kas agrāk darbojās PSRS: izglītības/zinātnes/tehnikas pamatvaloda – angļu. Vietējā valoda – sadzīves sarunām, to mācās skolās un universitātēs, lai demonstrētu cieņu valstij, kurā dzīvo. Mans dēls 4 gadu laikā itin labi apguvis holandiešu valodu, taču viss, kas attiecas uz inženiera darbu Holandē, notiek angliski.
Tieši tāpat bija PSRS. Vietējās valodas pelnījušas cieņu, bet īstai izglītībai un darbam – krievu valoda.
Latvieši apņēmīgi sažņauguši zobos savu etnogrāfisko valodu. Labi, lai jau būtu, taču viņi spiež runāt arī tos, kam palaimējies nokļūt viņu teritorijā.
Tu viņiem skaidro: paklau, jūsu valodas nesēju vairs nav ne miljons, jūsu valsts ir Dieva aizmirsta viensēta Eiropas nomalē, priekš kam jūs mokāt savus iedzīvotājus ar valodas likumiem, ierobežojumiem un inspekcijām? No jums taču pašu cilvēki mūk prom. Labi, ja vēl bēgtu tikai krievi! Paši latvieši (jaunieši) brauc prom vairumā – mācīties, strādāt, vienalga kur, ka tik ne šajā valstī.
Neapjēdz.