Aģentūras RIA Novosti izmeklēšanas materiālu trešajā daļā stāstīts par to, kā izdevies atrast vēl vienu bijušo UDD darbinieku no Mariupoles, kura liecības par slepeno cietumu publicētas pirmo reizi.
Viņš atklāja, ka bataljons "Azov" specdienestam bija vajadzīgs kā "ietekmes" instruments – pēc "bibliotēkas" aizturētos nācās ilgi ārstēt, viņi paši lūdza ātrāk nogādāt viņus uz iepriekšējas izmeklēšanas izolatoru, lai tikai nenokļūtu atpakaļ lidostā.
Agrākās "grāmatas" pastāstīja RIA Novosti par spīdzināšanām lidostā – zemessargus mocīja ar strāvu, meta bedrēs ar līķiem. Viņi minēja, ka starp spīdzinātajiem un pratinātājiem bija arī Ukrainas politiķi Oļegs Ļaško un Igors Mosijčuks.
Bijušais UDD darbinieks: "Azov" aicināja "strādāt" ar ieslodzītajiem
Ar bijušo UDD darbinieku (bīdamies no atriebības, viņš lūdza neminēt viņa dienesta pakāpi un vārdu, pat aizliedza ierakstīt teikto diktofonā) mēs satikāmies Maskavā. Mariupolē viņš dienēja vairāk nekā divus gadus, darbu pameta 2017.gada sākumā. Aizbrauca uz Odesu, pēc tam – uz Krieviju.
"Biju iesaistīts operatīvajā procesā," – teica bijušais UDD darbinieks un neko sīkāk par savu karjeru neatklāja.
"Vārdu "bibliotēka" Georgijevskaja ielā 77 (UDD nodaļa pilsētā – red.) un Arhitektora Nilsena 33 (Doņeckas apgabala UDD pārvalde – red.) lietoja, kad gribēja teikt, ka cilvēks ir aizturēts. "Bibliotēka" – tā nav viena konkrēta vieta. Tā dēvēja gan lidostu, gan "Azov" bāzi Kreisajā krastā – tas ir Mariupoles Ordžonikidzes rajons, skolas ēkā. Bija vēl privāta māja Mariupoles nomalē Volodaras (Nikoļskas) rajonā, kur tāpat bija dislocēts "Azov". Man nav zināms, no kurienes tieši tika atgādāti aizturētie. Teica: "No bibliotēkas," viņš atcerējās.
Viņš uzskata, ka cietums lidostā tika organizēts tūlīt pēc tam, kad "Azov" ieņēma Mariupoli. Tur vēl bija sektora "M" štābs, kurā atradās arī "piekomandēto spēku", tas ir, karavīriem un UDD piekomandēto brīvprātīgo bataljonu vadība.
""Azov" tikai piesaistīja "vajadzīgo" uzdevumu izpildei, piemēram, darbam ar aizturētajiem... Cauri cietumam izgāja visi, kas tika turēti aizdomās par sakariem ar DTR Maiupolē, Peršotravņevas, Volodaras, Novoazovas rajonos. Pēc maniem aprēķiniem, bija vismaz 120 figuranti," viņš turpināja.
Viņš apliecināja, ka pēc "bibliotēkas" apmeklējuma un pirms nogādāšanas iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā aizturētos vairākas dienas ārstēja ātrās palīdzības slimnīcā un citās Mariupoles slimnīcās. Nopratināšanā UDD aizturētie nonāca, kad atguva cilvēcisku ārieni.
"Viņi paši lūdza ātrāk vest viņus uz izmeklēšanas izolatoru, nevis atkal vest uz lidostu," precizēja RIA Novosti sarunbiedrs. Par viņu tālāko likteni viņam nekas daudz nav zināms.
Nopratināja Ļaško un Mosijčuks personīgi
33 gadus vecais Mariupoles iedzīvotājs Kirils Fiļičkins lidostā nokļuva viens no pirmajiem – 2014.gada 7.maijā, kad bataljons "Azov" un ATO spēki ar cīņām ieņēma pilsētu.
Viņu nopratināja skandalozi pazīstamie Ukrainas politiķi Oļegs Ļaško un Igors Mosijčuks (tagad – Augstākās radas deputāts, tolaik – viens no bataljona "Azov" dibinātājiem un komandiera vietnieks). Norpatināšanas video ieraksti nokļuva YouTube un 2014.gada rudenī kļuva par vienu no Fiļičkina vainas pierādījumiem, kad viņu sodīja par dalību piecu ukraiņu kareivju sagūstīšanā, kurus Fiļičkins aicināja stāties DTR zemessardzē. Liecinieki identificēja viņu ierakstos ar Ļaško un Mosijčuku, tas pat atspoguļots vienā no spriedumiem.
Viena neliela nesakritība – ieraksti tapuši jau 7.maijā, bet oficiāli Fiļičkins aizturēts tikai 2014.gada 18.augustā. Visus šos mēnešus viņš pavadīja dažādos slepenos cietumos.
Mariupoles lidostā Kirils pavadīja tikai dažas stundas. Viņu turp nogādāja tūlīt pēc aizturēšanas.
"Kad atguvos, sapratu, ka tā ir Mariupoles lidosta. Manā priekšā bija Oļegs Ļaško... Igors Mosijčuks komandēja tos melnajā formā tērptos cilvēkus," Fiļičkins pastāstīja RIA Novosti.
Ļaško un Mosijčuks kopā ar sagūstīto "separātistu" vairāk pozēja kamerai – Ļaško vēlme reklamēties jau sen kļuvusi par ukraiņu humoristu joku objektu, pie tam skandalozo politiķi tolaik atainoja valsts tagadējais prezidents Vladimirs Zeļenskis.
Mocītāji teica: "Mums vienkārši ir garlaicīgi."
Pēc ieraksta uzņemšanas Fiļičkinu nodeva ekstrēmistiskās organizācijas "Labējais sektors" (aizliegta Krievijā – red.) ierindas kaujiniekiem. Tobrīd, spriežot pēc visa, slepenā cietuma lidostā vēl nebija. Fiļičkins tika nežēlīgi spīdzināts un piekauts.
"Lika pirkstus uz laides un sita ar otru (laidi – red.). Ar durkli pārgrieza rokas cīpslu, "lai es nenospiestu gaili". Pirkstu vēl joprojām nevaru saliekt. Pats Mosijčuks personīgi dūra ar dukli kājā," atcerējās vīrietis un rādīja rētas uz rokām.
Piekaušana turpinājās, kamēr Fiļičkinu veda uz Kijevu – pa ceļam.
"Lai es negulētu, sita ar laidēm pa kaklu. Dūra ar durkli. Es viņiem prasīju – kāpēc jūs to darāt? "Mums vienkārši ir garlaicīgi," viņi atbildēja," – stāstīja Fiļičkins.
"Tur bija jauni puiši, 19 gadus veci ultras, futbola huligāni. Viņu acīs sakauties, piekaut cilvēkus – tas ir joks. Spīdzināšanās piedalījās meitenes, mediķi," par saviem mocītājiem stāstīja Fiļičkins.
"Azov" un "Labējā sektora" rindās bija arī nesen amnestēti noziedznieki: jaunajai Kijevas varai vajadzēja steigšus papildināt "brīvprātīgo bataljonu" rindas, bet bijušajiem cietumniekiem acīmredzot bija vienalga, kurā pusē nostāties, lai tik varētu laupīt un spīdzināt.
"Viņi lielījās, ka tikai pirms mēneša sēdējuši, bet pēc tam viņiem teiks: dariet to pašu, ko darījāt, tikai Donbasā – "Pat, ja mēs jūs nogalināsim, mums par to nekas nebūs." Daudzi rādīja IeM darbinieku apliecības... Lielījas, sak, "man jau ir divas mašīnas"," Fiļičkins aprakstīja sarunu ar saviem mocītājiem.
Kijevā viņš nonāca tādā stāvoklī, ka izmeklēšanas izolatorā viņu nepieņēma, baidījās, ka viņš nomirs kamerā un atbildību nāksies uzņemties izolatora darbiniekiem. "Man bija salauztas ribas, pārsista kāja," atcerējās Fiļičkins.
"Mariupolē pazuda 6-8 cilvēki dienā"
Taču viņam vēl paveicās: Kirils uzzināja, ka Mariupoes lidostā bija apbedījuma vieta tiem, kuri gāja bojā "bibliotēkā", jo neizturēja spīdzināšanu vai saņēma cietumsargu lodi.
"Izraka bedri, kur sameta līķus. Kad bedre bija pilna, to aizlēja ar betonu un aizbēra," Fiļičkins atstāstīja savu draugu, aculiecinieku, stāstus. Viņu vidū bija cilvēki, ko piespieda nest laukā līķus.
Piemēram, aculiecinieki apgalvo, ka viena apbedījuma vieta ir pie pacelšanās un nolaišanās joslas, taču ir grūti teikt, cik cilvēki tur apglabāti.
"2014.gadā, pašā karstumā Mariupolē pazuda 6-8 cilvēki dienā. Daži atgriezās. Par citiem neviens neko nezina," piebilda Fiļičkins un atzīmēja, ka daži gūstekņi nav izturējuši morāli un mēģinājuši izdarīt pašnāvību.
"Azovieši" Mariupolē varēja apturēt autobusus ar strādniekiem un izvilkt pirmos pagadījušos cilvēkus.
Reiz starptautiskās organizācijas atradīs apbedījuma vietas, noskaidros bojāgājušo vārdus un sodīs kara noziedzniekus, ir pārliecināts Fiļičkins.
Viņš pats ieslodzījumā pavadījis 3,5 gadus. 2015.gada 8.jūnijā viņam tika piespriests ieslodzījums uz 12 gadiem, taču 2017.gada 27.decembrī biņš tika izlaists gūstekņu apmaiņas ietvaros.
Pēc atbrīvošanas ārsti Doņeckā fiksēja viņa rētas un spīdzināšanas pēdas.
"Uz Fiļičkina ķermeņa atrasts liels skaits rētu galvas, roku, labā gurna rajonā, kas radušās, sadzīstot brūcēm, ko radījuši sitieni ar truliem priekšmetiem. Tāpat atrastas rētas, kas radušās, sadzīstot asu priekšmetu ietekmē radītām brūcēm," teikts medicīniskajā slēdzienā.
"Nokritu uz kaut kā mīksta, pataustīju – līķi"
RIA Novosti atrada vēl vienu Mariupoles "bibliotēkas" bijušo ieslodzīto, kurš pats savām acīm redzēja kapus lidostas teritorijā. Vēl vairāk – viņš pats tādos gulēja, jo cietumsargu vidū bija populāra tāda izklaide vai, iespējams, psiholoģiska spīdzināšana.
Tas ir Mihails Šubins, dzimis 1965.gadā, arī bijušais Mariupoles iedzīvotājs. Savulaik dienējis desanta spēkos, pat karojis Afganistānā.
2001.gadā viņš no Krievijas pārcēlās uz Mariupoli – sievas dzimteni, saņēma Ukrainas pilsonību. Spriežot pēc visa, "Azov" kaujiniek turēja viņu aizdomās par sakariem ar Krievijas varasiestādēm vai pat spiegošanu. Tieši tāpēc Šubinu lidostā divas nedēļas nežēlīgi spīdzināja. "Azovieši" pieprasīja informāciju par "kuratoriem, sakarniekiem un uzdevumiem", taču Šubinam nekā stāstāma nebija, ja nu tikai par pistoļu un patronu iegādi Mariupolē – viņš patiešām simpatizēja Doņeckas tautas republikai.
Pie tam 2014.gada vasaras sākumā Šubinu izsauca uz Mariupoles kara komisariātu, piedāvāja pašam kļūt par instruktoru "Azov" – bataljonā uzņēma neapmācītus brīvprātīgos, kam bija vajadzīga pieredze. Ņemot vērā dzīvi PSRS un Krievijā, Šubins, protams, neuzskatīja, ka viņam būtu pa ceļam ar "azoviešiem". No sadarbības viņš atteicās. Iespējams, aizdomas radās jau tobrīd.
"Azov" rokās viņš nokļuva 2014.gada augustā, taču viņa arestu oficiāli noformēja tikai trīs nedēļas vēlāk – 9.septembrī.
"Es zinu tur piecus apbedījumus – zem vieglo lidmašīnu pacelšanās joslas. Vienā bedrē es diennakti pavadīju ar līķiem. Tā ir viena no psiholoģiskās spīdzināšanas metodēm," Šubins atklāja RIA Novosti.
Par bedri ar līķiem ciņš stāstīja tā: "Vispār tā nebija liela, trīsreiz trīs, četrreiz četri (metri – red.). Mani veda (konvojs – red.), uz galvas bija maiss. Zeme pazuda zem kājām, nokritu. Uzkritu kaut kam nesaprotamam, mīkstam, lipīgam. Aptaustīju ar rokām – cilvēku ekstremitātes, ķermeņi. Guļ sievietes, vīrieši. Kādam vēders uzšķērsts, rīkle pārgriezta, kakls salauzts – bija visādi kropļojumi. Cilvēki seši vai septiņi."
"Sāp? Daudz vairāk"
Viņš tika spīdzināts arī ar citām metodēm. Uz "nopratināšanām" viņu veda regulāri – mocītājiem nebija īpaši vajadzīga informācija, viņi guva baudu, ņirgājoties pār "sepatāristu". Bieži viņu piekāva pirms nopratināšanas, lai aizturētais būtu runātīgāks – UDD izmeklētājs Romaņenko, kurš vadīja viņa lietu, vēroja spīdzināšanu.
"Mani sita, pēc tam izdzirdu Romaņenko balsi: "Pietiek, vediet iekšā,"," teica Šubins.
Visbriesmīgākā bija spīdzināšana ar elektrību.
"Ieved kabinetā, liek izģērbties. Pēc tam notriec no kājām, bet uz grīdas jau izliets spainis ūdens. Ar metināmā aparāta klemmi pie dzimumlocekļa, ar otru galu baksta pēdu. Sajūta nepatīkama, var teikt – nāvīga. Izgrieza līkločiem. Patiešām, līkločiem," Šubins nolēma atklāt nianses.
Vieglāks variants – spīdzināšana ar elektrošoku.
"Reiz nonāca tiktāl, ka ierīcē nosēdās baterija. Bakstīja, bakstīja, pēc tam nometa," viņš piebilda.
"Vēl bija arī moku sols. Uz telfera ar malu uz augšu pavērsts metāla stūris. To izvelk starp kājām, kājas ar rokudzelžiem piesprādzē pie grīdas. Un velk mototrīsi uz augšu, lai rokudzelži savilktos. Tā tu sēdi uz tā stūra," atcerējās Šubins un piebilda, ka sajūta tāda, it kā "tevi uz pusēm pārgriež".
Savus mocītājus viņš iegaumēja uz visiem laikiem. Viņu iesaukas ir tādas pašas, kā tās, ko atklāja Olga Selecka. Iespējams, tie bija vieni un tie paši cilvēki.
"Viņi viens otru sauca par Miesnieku un Dakteri. Īsti zvēri. Taču ziniet, es tur satiku arī cilvēkus no Krievijas – pašā lidostā. Brauca ar mērķi," piezīmēja Šubins.
Viņš labi atceras arī saldētavas, par ko kļuva zināms pēc UDD bijušā apakspulkveža Prozorova brīfinga.
Intervijas beigās Šubins negaidot piebilda: "Taču baroja labi. Ko paši ēda, to arī mums deva. Kartupeļi ar sautētu gaļu, trīsreiz dienā."
Divas nedēļas vēlāk, kad UDD un "Azov" beidzot izsita no Šubina visu iespējamo, viņu nosūtīja uz Mariupoles izolatoru.
"Vadāja mūs pusi dienas, jo cietums atteicās pieņemt – "atdos galus, bet mēs pēc tam par viņiem atbildēsim". Mēs visi bijām zili. Melni, piekauti. Aizveda uz ātrās palīdzības slimnīcu Mariupolē, Novoselovkā. Bija runas – cik var ņemties, aizvedīsim uz jaunaudzi un apraksim," viņš atcerējās.
Šubins uzskata, ka draudi bija reāli: "Bija precedenti. Puiši vēlāk atrada jaunaudzē līķus, ekstremitātes."
Taču viņam paveicās, viņš nokļuva iepriekšējās aizturēšanas kamerā. "Tur es pirmo reizi pēc ilga laika izgulējos," viņš pasmējās.
2014.gada nogalē viņu atdeva Doņeckai gūstekņu apmaiņas procesā. Trīs mēnešus viņš ārstējās Doņeckas slimnīcās.
Izmeklēšanas materiāli līdz ar bijušo ieslodzīto videointervijām un dokumentu kopijām publicēti RIA.ru vietnē.