RĪGA, 14. septembris — Sputnik. Cerības uz aktīvu sadarbību ar Ķīnu tranzīta sfērā būs kārtējais nerealizētais Baltijas valstu projekts, ņemot vērā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā augošo ĶTR naidīgo noskaņojumu, raksta Baltnews.lt.
Pēdējo piecu gadu laikā Baltijas valstis, it īpaši Lietuva un Latvija loloja lielus plānus par ekonomiskās sadarbības paplašināšanu ar Ķīnu, tostarp arī ņemot vērā attiecību pasliktināšanos ar Krieviju 2014.gadā, sankciju ieviešanu un Krievijas valdības atbildes lēmumu par produktu embargo rietumvalstīm.
Politiskā konfrontācija Lietuvā novērsa pie milzu zaudējumiem miljoniem eiro apmērā vietējiem piena un citu vietējo produktu ražotājiem. Latvija un Igaunija saskārās ar līdzīgām problēmām, taču tām pievienojās arī plaša Krievijas kravu – it īpaši naftas produktu – aizplūšana no ostām Rīgā, Ventspilī un Tallinā.
Baltijas valstis vēl joprojām nespēj aizsarīt šo plaisu savos ienākumos: krīze turpinās, kravu apgrozījums krītas. Tāpēc Ķīnā ar tās milzīgo tirgu, tūkstošiem konteineru vilcienu, vērienīgajiem projektiem "Jaunais zīda ceļš" un "Viena josla – viens ceļš" Baltijas valstis saskatīja jaunas iespējas pašmāju ekonomikas attīstībai.
Politika lika šķēršļus ekonomikai
Taču attiecību izveidē šķēršļus lika Ķīnai nedraudzīgā tendence, kas pletās plašumā Eiropā, - to noteica jaunais pavērsiens Ķīnas un ASV konfrontācijā. Baltijas valstīs krasi nostiprinājās spēki, kuri kavē sadarbību un kopprojektu īstenošanu ar Ķīnu. Spiediens jūtams politiskajā līmenī, taču vispirms ietekmē biznesu.
Ķīnai nedraudzīgo viedokli parasti tiecas iekļaut diskusijās par nacionālo drošību. Piemēram, Lietuvas jaunais prezidents Gitans Nausēda apliecināja, ka saskata draudus Ķīnas potenciālajās investīcijās Klaipēdas ostas infrastruktūrā.
Situāciju pasliktina tas, ka Ķīna ļoti negatīvi vērtē Baltijas valstu vadības periodiskos uzbrukumus tās suverenitātei. Runa, piemēram, ir par Dalailamas vizītēm. Piemēram, 2013.gadā, kad Lietuvas eksprezidente Daļa Grībauskaite tikās ar Dalailamu savā rezidencē, ĶTR vadība deva rīkojumu uz diviem gadiem iesaldēt visas pārrunas un darbu kopprojektos ar Lietuvu.
2019.gada augusta beigās Viļņā izcēlās jauns konflikts: virkne Seima deputātu izgāja laukumā, atbalstot pret Pekinu vērstās protesta akcijas Honkongā. Manifestācijā ar Lietuvas grupu sadūrās ķīnieši, mazliet vēlāk Lietuvas ĀM nosodīja par to Ķīnas vēstniecību. ĶTR vēstniecība un ĀM atbildēja kolēģiem Lietuvā, ka Pekina neignorēs tos, kuri nomelno Ķīnas valdību. Domājams, pat attiecību uzlabošanās gadījumā Ķīna vairs neuzskatīs Lietuvu, Latviju un Igauniju par partneriem, jo to politika kļuvusi atkarīga no mainīgās politiskās konjunktūras. Savukārt Pekina, kā zināms, dod priekšroku šaha partijām, novērtē visus riskus un kaļ plānus saskaņā ar projektiem ne gadiem, bet gadu desmitiem nākotnē.
"Runājot par projektu "Viena josla, viens ceļš", ķīnieši orientējas un rēķina visu 50 gadus tālā nākotnē, viņi to attīsta, lai uz tā rēķina pelnītu jau viņu mazdēli, tāpēc viņiem ir svarīgs katrs elements, kas garantē stabilitāti un noturību," uzskata starptautiskais analītiķis Andrejs Tatarčuks, speciālists loģistikas un transporta jautājumos.
Pastāvēja un aizbrauca
Taisnības labad jāatzīmē, ka jau pirms jaunā spriedzes pavērsiena Lietuva un Latvija konkurēja par Ķīnas tranzītu, kas negatīvi iespaidoja Pekinas nodomus investēt šajās valstīs.
Ja Viļņa un Rīga spētu pārkāpt pāri savām ambīcijām, savtīgajai vēlmei ātri nopelnīt, ja tās sadarbotos kopīga mērķa labad, iespējams, abu valstu ostās ierastos desmitiem vilcienu no Ķīnas, taču tas nenotika. Skaidrs, ka abu valstu vienotība pastāv tikai vārdos, ekonomikā neviens negrib piekāpties kaimiņam.
Ķīna to redz, tāpēc orientējas uz citiem partneriem – Krieviju un Baltkrieviju. Šīs valstis piesaistījušas jau gandrīz viosas kravu plūsmas. Ķīna pastāvīgi palielina uz Eiropu sūtīto konteineru vilcienu reisu skaitu, tāpēc galvenais pārkraušanas punkts Bresta-Malaševiči (Baltkrievija-Polija) vairs netiek galā ar slodzi. Plānots, ka 2020.gadā sastāvu skaits pieaugs līdz 5 tūkstošiem gadā.
Laikā, kad Lietuva pretendēja uz kravām, kam vajadzēja doties uz Klaipēdas ostu no Ķīnas-Baltkrievijas industriālā parka "Lielais akmens", Rīgas brīvosta jau lēsa potenciālo peļņu, ko nesīs vilcieni no kontinentālās Ķīnas caur Kazahstānu un Krieviju.
Tomēr patlaban process ir apturēts. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ieradušies tikai trīs vilcieni no Ķīnas: 2008.gada pavasarī, 2016.gada novembrī un 2017.gada oktobrī.
Piemēram, vilcienu ar santehniku un eglīšu rotājumiem, kas ieradās Rīgā no Iu ostas Ķīnā 2016.gadā, Ķīnas Valsts padomes premjerministra Lī Kecana vizītes laikā, bija plānots sūtīt uz Gēteborgu no Rīgas konteineru termināļa. Galu galā vilciens paklusām aizripoja uz Krievijas pusi, kur tas pagriezās un devās ierastajā ceļā uz Brestu un tālāk pa dzelzceļu uz Duisburgas pilsētuy Vācijā.
Līdzīga situācija veidojās Igaunijā, kas 2018.gadā gaidīja konteineru vilcienu no Ķīnas, taču galu galā to nobloķēja uz Krievijas robežas.
Baltijas valstis piemirst Krievijas lielo lomu Ķīnas vērienīgajā transporta projektā, jo tieši no Maskavas politiskās gribas un līgumiem no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdību, ministriju, kompetento iestāžu, valsts uzņēmumu un biznesa puses ir atkarīga sekmīga tranzīta sadarbība ar Ķīnu.
Ilgi domāja un pazaudēja
Kamēr Baltijas valstis strīdējās un tirgoja ādu, kamēr lācis vēl bija mežā, ķīnieši lielāko daļu kravu piesaistījuši Krievijas ostām Ziemeļrietumu apgabalā. Piecu gadu laikā Krievija guvusi nopietnus panākumus ostu infrastruktūras un visas transporta un loģistikas nozares attīstībā.
Termināļi Sanktpēterburgā, Ustjlugā, jaunajā Bronka ostā perspektīvā piesaistīs aizvien jaunas kravu plūsmas. Neskatoties uz prognozēm, Krievijā tās parādījušās divus gadus agrāk nekā plānots: 2017.gadā par to vēl netika runāts. Arī Latvijā un Lietuvā nedomāja, ka notikumi veidosies tik strauji.
Protams, nav iespējams ignorēt arī politiku: Ķīna ir gatava dziļai sadarbībai tikai ar stabiliem partneriem. Pekina neuzskata Baltijas valstis par neatkarīgām un suverēnām, - to politika un ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārējās politiskās konjunktūras un ietekmes – no ES un zināmā mērā arī no ASV puses.