RĪGA, 12. septembris – Sputnik, Andrejs Solopenko. Daudzas Jaunās konservatīvās partijas iniciatīvas negatīvi uztver koalīcijas partneri, kas rada hipotēzes par tās iespējamo aizstāšanu ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS).
Tiesa, nav izslēgts, ka pašai ZZS nekārojas ieņemt JKP vietu, bet gan gribas iegūt ministru posteņus, kuri pieder citām partijām.
Prasme nogaidīt
Zaļo un zemnieku savienība ir viena no Latvijas politikas ilgdzīvotājām, jo tas ir vienīgais politiskais spēks Latvijas Moderno laiku vēsturē, kurš veiksmīgi piedalījās sešās parlamenta vēlēšanās un, sākot no 2002. gada, tai nemainīgi Saeimā ir sava deputātu frakcija. ZZS parasti bija varas partija, jo no 2002. līdz 2018. gadam, kad nomainījās pieci Saeimas sasaukumi un 11 valdības, šī apvienība atradās desmit Ministru kabineta sastāvos, pie tam divus no tām tā vadīja.
Vienīgā reize pa šo laiku, kad ZZS nebija valdošajā koalīcijā, bija laika periods no 2011. līdz 2014. gadam. Saeimu atlaidušais prezidents Valdis Zatlers, atrodoties uz cīņas ar oligarhiem viļņa, izveidoja savu politisko spēku un veiksmīgi startēja ar to Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kamēr ZZS 11. Saeimas vēlēšanu rezultāti nebija tik veiksmīgi. Apvienība pazaudēja 10 deputātus un ieveda likumdošanas iestādē vien 13 cilvēkus, izveidojot tajā vismazāko frakciju, kas arī noteica tās aiziešanu opozīcijā, jo jauno valdību varēja mierīgi izveidot arī bez tās.
Tiesa, 11. Saeimas darba laikā Zatlers diezgan ātri pazaudēja savu ietekmi, savukārt viņa Reformu partija zaudēja daudzus ietekmīgus deputātus un sabiedrības atbalstu. Valdības krīzes laikā 2013. gada beigās, kad pēc lielveikala Maxima jumta nobrukuma demisionēja premjerministrs Valdis Dombrovskis, valdošās koalīcijas stabilitātei tajā tika uzaicināta Zaļo un zemnieku savienība. Valdim Zatleram, toreizējam Saeimas deputātam, kurš vēlēšanu laikā uzstājās pret ZZS, nekas cits neatlika, kā vien samierināties ar radušos situāciju, savukārt apvienība deva saprast, ka ir politiskais spēks, kurš prot sagaidīt savu slavas stundu.
No favorīta līdz izstumtajam
Pēc atgriešanas pie varas, 12. Saeimas vēlēšanās ZZS ievērojami uzlaboja savas pozīcijas parlamentā, ievedot tajā 21 deputātu un izveidojot trešo lielāko frakciju, kura nedaudz piekāpās uzvarējušajai "Saskaņai" un otro vietu ieguvušajai "Vienotībai". Līdz ar to neviens vairs neapšaubīja ZZS iekļūšanu valdošajā koalīcijā un tās velmi palielināt tās vadīto ministriju skaitu, kurš pieauga no trim līdz piecām.
Kad pēc gada atkāpās premjerministre Laimdota Straujuma, bet "Vienotība" nespēja nostāties valdības vadībā, var pārgāja ZZS. Apvienība atradās savas varenības augstākajā punktā, plānojot arī pēc 13. Saeimas vēlēšanām ne vien saglabāt, bet arī palielināt savu politisko ietekmi valstī. Taču ZZS balsojuma rezultāti izrādījās bēdīgi, tā ne vien nepalielināja frakciju, bet arī ieguva sliktāko rezultātu savā vēsturē, ievedot Saeimā vien 11 deputātus.
Tikmēr citi politiskie spēki, kuri ieguva ievērojami lielāku balsu skaitu, tādi kā KPV LV un Jaunā konservatīvā partija, diezgan skeptiski attiecās pret ZZS atrašanos valdošajā koalīcijā. Sevišķi pret to bija JKP, kuras līderi nevis vienkārši nevēlējās redzēt ZZS valdībā, bet arī atteicās veikt ar to kaut kādas pārrunas par šo tēmu. Tādējādi JKP uzņēmās Zatlera Reformu partijas lomu, atsakoties strādāt ar ZZS. Tiesa, darba laikā parlamentā ZZS nodemonstrēja, ka prot nogaidīt. Un tas, ka šobrīd tā atrodas opozīcijā, nebūt nenozīmē, ka tā turpināsies mūžīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās reitings pieaug, savukārt JKP pozīcijām atliek vienīgi cerēt uz uzlabošanos.
Kuru labāk būtu aizvietot?
Tostarp Jaunā konservatīvā partija pēdējā laikā sākusi pārāk bieži pārbaudīt esošās valdības izturību, piedāvājot iniciatīvas, kuras partneri neatbalsta. Partija iet ultimātu ceļā, cenšoties virzīt savas idejas. Šāda pieeja radījusi pieņēmumus, ka, ja pārējās koalīcijas partijas izlems izbeigt "ļauties šantāžai", tad tās absolūti droši varētu aizstāt JKP ar ZZS, kura noteikti būs paklausīgāka, ja tai piedāvās vietu varas grožos.
Politologs Ojārs Skudra kaut arī uzskata šādu notikumu attīstību par loģisku un absolūti iespējamu, tomēr norāda, ka ZZS atrašanās valdībā JKP vietā nebūtu tas labākais variants – savienībai būtu daudz patīkamāk, ja opozīcijā nonāktu cita partija.
"Es neuzskatu, ka ZZS galvenā cerība dalībai valdībā ir atkarīga no JKP. Domāju, ka viņu labvēļi vai sponsori drīzāk ir ieinteresēti, lai no valdošās koalīcijas iziet "Attīstībai/Par!", un tieši viņu vietu kā reizi ieņemtu Zaļo un zemnieku savienība," uzsvēra viņš.
Pēc eksperta sacītā, ZZS vēlētos iegūt aizsardzības ministra un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatus, kurus šobrīd ieņem Artis Pabriks un Juris Pūce, kuri sastāv "Attīstībai/Par!". Jo, kā norāda Skudra: "ZZS ir aizsardzības ministra kandidāts Raimonds Bergmanis, kurš iepriekš jau ir vadījis šo ministriju, savukārt plānotā administratīvi teritoriālā reforma tādā veidā, kādā to grasās veikt Pūce, Zaļo un zemnieku savienībai ir ārkārtīgi neizdevīga, un tā ar prieku vispār atteiktos no tās rīkošanas."
Mokošā gaidīšana
Patiešām, kā politiskais spēks, kuram ir pietiekami plaša pārstāvniecība pašvaldībā, jauna administratīvi teritoriālā iedalījuma gadījumā, kurš paredz nopietnu pašvaldību palielināšanos, tieši ZZS var izrādīties zaudētājos, jo riskē pazaudēt daudzus pašvaldību deputātus. Savukārt "Attīstībai/Par!", kura ne reizi nav piedalījusies pašvaldību vēlēšanās, īpaši neriskē ne ar ko.
Tāpat "Attīstībai/Par!" paziņo par savu uzticību liberālajam kursam, savukārt ZZS ir konservatīvāk noskaņota, līdzīgi daudzām citām koalīcijas partijām. Tādēļ, būdami valdībā, ZZS pārstāvji absolūti droši spētu vienoties ar citu partiju locekļiem, tostarp ar tiem pašiem "jaunajiem konservatoriem", ja ne viņu kategoriskā nepatika pret ZZS tās sakaru ar Aivaru Lembergu dēļ, pazīstamu Latvijas oligarhu. Savukārt pārrunas ar "Attīstībai/Par!" noteikti būtu smagākas.
Atrodoties valdošajā koalīcijā, ZZS noteikti nebūtu tajā "baltā vārna", bet, kā uzskata Skudra, "šodien tai nav izredžu", kaut gan tas nenozīmē, ka tā tur nenokļūs pēc kāda laika.
Politologs neizslēdz iespēju, ka līdz gada beigām situācija var mainīties, ja budžeta domstarpības izrādīsies nepārvaramas vai arī vēlāk partijām parādīsies citas pretrunas. Tādēļ Zaļo un zemnieku savienībai atliek vienīgi gaidīt, un tā ir pierādīju, ka tas tai labi padodas.