Vairu Vīķi-Freibergu noķēra poļu žurnālisti un sāka iztaujāt – sak, vai NATO kareivji būšot gatavi mirt par Latviju. Dīvaini gan, it kā jau poļi, bet jautājumi – kā krieviem. Protams, mirs, kur tad viņi liksies, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Vai atceraties BBC filmu par to, kā trešais pasaules karš sākas pēc krievu sarīkotām nekārtībām Daugavpilī? Tiem, kuri neatceras, varam atsvaidzināt atmiņu. Toreiz daudzi klaigāja par provokācijām, sāka smieties un, šķiet, pat neaptvēra filmas galveno jautājumu. Tas bija viens, retorisks: vai Lielbritānija ir gatava "saņemt pa galvu ar kodolbumbu" Austrumlatvijas sarežģītā etniskā stāvokļa dēļ?
Jautājums nemaz nav tik vienkāršs un garlaicības uzspiests, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Politiķu un militārpersonu acīs tas ir skarbi viennozīmīgs. Elektorāts, protams, māj ar galvām pie televizoru ekrāniem, taču sirdī kvēl šaubas. Pirmajā pasaules karā visi demonstrēja principialitāti, un ir labi zināms, ar ko viss beidzās. Otrajā – aina jau bija cita, lai arī dažus principus tomēr saglabāja. Ar ko tas beidzās, arī ir labi zināms. Kā būs trešo reizi? Ņemot vērā mūsdienu ieročus?
Tas īpaši satrauc tos, kuri pārbēga no sociālistiskās nometnes uz toreizējā ienaidnieka klēpi, pie tagadējā totālā ziemeļatlantiskā miera. Loģiski jau ir – ziņas no frontes visvairāk satrauc tos, kuri nomainījuši saimniekus. Nestabilos principus Baltijā apspriež virtuvēs, Polijā – pat baznīcās. Tā nu poļu žurnālisti nolēma iztaujāt Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu – vai NATO kareivji mirs par viņas valsti?
Interesanta izvēle: dāma ir konkrēta kā tramvajs – ņemiet tik lāpstas un rociet, no šejienes līdz pusdienām. Taču gribētos uzjautāt – no kurienes tad viņai tas būtu zināms? Izrādās – ir zināms. Šajā gadījumā galvenais ir paturēt prātā studentu principu – nav svarīgi, ko teikt, galvenais – pārliecinoši. Tāpēc Vaira pārliecinoši paziņoja: protams, mirs, kur tad liksies? Pareizi: lai cik mācības tiktu sarīkotas, pat NATO vadība vienmēr atzīst, ka no Baltijas vairs nebūs, kur sprukt, ja Krievija tomēr pamanīsies uzbrukt. Bet vai tad tāpēc patiešām jāmirst?
Prezidente sāka likt priekšā faktus: sak, Korejā mira? Vjetnamā? Irākā? Afganistānā? Kaut kādā tur Mali? Kur tikai viņi nav miruši? Kāpēc tad lai pēkšņi nemirtu Latvijā? Tīri laba vieta nāvei. Nē, nav jau Vasilija sala, taču arī tīri laba vietiņa. Piemēram, pati Vīķe-Freiberga jau parūpējusies par vietu kapiņos, pat skandālā iedzīvojās.
Jā, pēc viņas vārdiem patiešām prāts ir mierīgāks. Redziet, mēs paši, protams, karot negribam, kur nu vēl mirt. Ja kaut kas sāksies. Pareizi jau ir: NATO kareivjiem ir samaksāts? Tad lai mirst par Latviju, bet mēs saskaņā ar tradīciju, paskatīsimies, kas gūst virsroku, un padomāsim, kam pēc nāves piešķirt ordeni, ko – iesviest krūmos. Ar krūmiem valstī ir ideāla kārtība, to ir papilnam. Vietas, kur pasēdēt un pagaidīt, pietiks.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.