Taisnību sakot, nedaudz lika aizdomāties mūsu veselības ministres Ilzes Viņķeles padomnieku saraksts. Nu labi vēl tie stratēģisko komunikāciju un sabiedrisko attiecību speciālisti, juristi. Bez tiem nekādā veidā šodien nevar iztikt. Bet, piemēram par padomnieku pacientu lietās norīkota antropoloģe. Tā sakot, kas tās par mežonīgajām ciltīm tie pacienti, ko viņi grūstās rindās, no kurienes viņiem vispār šādi ieradumi un slimības, un kā lai no tiem, beidzot, tiek galā. Vai arī, piemēram, ministrijas parlamentārais sekretārs – veterinārārsts. Par ko viņi mūs tur uzskata?
Labi, protams, ka ministres birojā nav problēmu ar vakanču aizpildīšanu. Ne tik labi klājas lietām slimnīcās un ātrajā palīdzībā. Šeit trūkst vairāk nekā 1000 speciālistu, uzrakstīja savā Twitter mikroblogā telekanāla TV3 žurnāliste Monta Jakovela.
"Dramatiska aina veselības aprūpē. Vakanču skaits NMPD – 587, Gaiļezerā – 307, Stradiņos – 309, Bērnu slimnīcā – 155. Lielajām slimnīcām visakūtāk trūkst anesteziologi, reanimatologi, māsas."
Un jums mēs nozīmēsim genocīdu
Pirms dažām dienām mediji apsprieda rīdzinieces rezonansi izraisījušo publikāciju par neredzamo genocīdu, kurā viņa pastāstīja, kā centās izsaukt mediķus palīdzēt garāmgājējam, bet viņai pavaicāja, kas samaksās, ja izsaukums būs nepamatots.
Bet varbūt valdībā patiešām nodomājuši pamazām atbrīvoties no iedzīvotājiem kā no nepatīkamas dzimumzīmes vai traucējošām blaugznām? Un jau meklē piemērotas antibiotikas? Jo Latvijā nav iespējas nodrošināt nepieciešamo speciālistu skaitu, maksāt viņiem pienācīgas algas.
Vēl atlikušos pacientus vēlas piespiest maksāt par visu. No 1. septembra neuzmanīga ātrās palīdzības izsaukšana atkal sadārdzināsies.
Un lūk jums interesanta pieredze vietās – Pampāļu pagastā ģimenes ārste Ineta Kokina izrakstīja 128,28 eiro rēķinu par slimību vēstures kopijas izdruku 86 gadus vecam 1. grupas invalīdam. Gandrīz eiro par lapu. Pati ārste komentārus nesniedz, atsaucoties uz privātpersonas datu aizsardzību.
Izskatās, ka personas dati Latvijā drīz tiks aizsargāti stingrāk, nekā šī pati persona. Atcerieties, ka Viņķeles iestāde izstrādā smagi slimu pacientu "pēdējās gribas" tiesisko regulējumu?
Latvijas Veselības ministrija un Latvijas Ārstu biedrība izstrādā noteikumus, saskaņā ar kuriem tiks izpildīta pacienta pēdējā griba, ja viņš nevēlēsies, lai viņu atgriež pie dzīvības un reanimē. Atteikuma procesu no reanimācijas pasākumiem plānots maksimāli vienkāršot. Pietiks vien ar savas pēdējās gribas piefiksēšanu e-veselības sistēmā vai portālā latvija.lv – un ar Dievu!
Pēc Veselības ministrijas vadītājas teiktā, tas atbrīvotu cilvēku no nepieciešamības vienmēr nēsāt līdzi notariāli apstiprinātu dokumentu, kurā viņš lūdz neatgriezt viņu pie dzīvības kritiskas situācijas iestāšanās gadījumā.
Pacienta pēdējās gribas jautājuma noregulēšana pasargātu no stresa un nepamatotas atbildības cilvēka radiniekus, paziņoja Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece. Turklāt biedrības vadītāja nosauca palīdzības nesniegšanu slimniekam par "servisu"!
Starp citu, šeit būtu piemērots atcerēties veco labo Hipokrātu, ar kuru topošie ārsti dod zvērestu: "Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu…"
Nav ko paņemt, izņemot analīzes
Ko tad viņš vispār saprata šis Hipokrāts! Viņam nebija padomniekos antropologu un veterināru, tūkstošiem tukšu ārstu vakanču un trūcīgu iedzīvotāju, kuriem nav ko paņemt, izņemot analīzes.
Protams, ir jāiejūtas Latvijas valdības ādā. Iedzīvotāji viņiem izmaksā pārāk dārgi. Nepietiek jau ar to, ka mūs vajag aizsargāt no potenciālā "agresora", pērkot lielgabalus un helikopterus, bet vēl arī jāārstē!
Pirms pieciem gadiem brālīgās Lietuvas veselības ministre Rimante Šalaševičūte pārsteidza visus ar savu atklātību, pasakot to, ko, acīmredzot, nevar uzdrīkstēties pateikt Latvijas ierēdņi. "Eitanāzija var būt laba izvēle trūcīgiem cilvēkiem, kuriem nabadzības apsvērumu dēļ medicīniskā palīdzība nav pieejama," lūk, ko viņa pateica. Un turpināja, ka, redziet, "Lietuva nav sociālistiska valsts, kur paliatīvā palīdzība ir pieejama visiem, kam tā nepieciešama. Tādēļ eitanāzija var kļūt par labu risinājumu cilvēkiem, kuri "nevēlas uztraukt radus ar savu ciešanu paskatu".
Tāpat ministre pacēla augšā jautājumu par "pediatrisko eitanāziju". Viņa atgādināja Lietuvas sabiedrībai, ka šīs "tiesības" jau piemīt Beļģijas bērniem.
Tiesneši kas?
Tuvinieku ciešanas – tas ir smagi. Bet kā lai zina, varbūt tā ir pēdējā iespēja, kura tiek dota radiem. Iespēja uzvelt sev uz pleciem šī milzīgā krusta maliņu, atnest to pašu glāzi ūdens, paēdināt, sasildīt cietošā roku savā plaukstā?
Tostarp tā ir arī valsts iespēja izrādīt rūpes par savu bijušo nodokļu maksātāju. Lai parādītu, vai tu esi īsta valsts, vai arī tā ne ļoti. Pat ja tā nevēlas uztraukties, vērojot svešas ciešanas, bet gan vēlas salūtus un jubilejas ar tortēm.
Vai arī tagad to, vai cilvēkam ir vai nav laiks "iet debesu ceļā", izlems nevis Debesu kancelejā, bet gan veselības ministers birojā? Nezinu, vai "tā cepure der", atbildīga pārāk liela.
Pirms dažām dienām Viņķele par korupciju elektroniskās veselības sistēmas ieviešanas procesā teica tā: "Korupcija vispār ir postoša lieta, bet korupcija jomā, kad ir runa par cilvēka veselību. Viņiem ellē ir jāparedz īpašs nodalījums."
Kur te ir lielāks grēks – nozagt valstij dažus miljonus vai kļūt par līdzdalībnieku slepkavībā – mums nepienākas izlemt. Tas tiks svērts citos svaros, ne aptiekas. ceru, ka ministre to saprot.
Un, starp citu, absolūti veltīgi un vieglprātīgi, ka viņas padomnieku vidū joprojām nav mācītāja.