RĪGA, 24. jūlijs — Sputnik. Baltijas jūra gan nav tik bagāta ar naftas atradnēm kā, piemērām, Ziemeļjūra, taču interese par šīs izejvielas krājumiem valstīm tās krastos ir liela. Pirmkārt, runa ir par Zviedriju, Poliju, Krieviju, Lietuvu un Latviju. Laikraksts "BIZNES Segodņa" noskaidroja, kas un kā mūsdienās iegūst naftu Baltijā un kas notiek ar melno zeltu mūsu valstī.
Nafta sanaidojusi kaimiņus
Latvija, Lietuva un Igaunija neveic naftas ieguvi savās piekrastes teritorijās saviem spēkiem. Tallinai vispār nav izlūkotu krājumu, bet Rīga un Viļņa joprojām strīdas par to, kam īsti pieder lielā naftas atradne E24 pie valstu jūras robežas. Ogļūdeņražu krājumi tajā tiek vērtēti 8 miljonu tonnu apmērā, no tiem iespējams iegūt 2 –3 miljonus tonnu.
Šīs atradnes dēļ vēl joprojām nav noslēgts Latvijas un Lietuvas jūras robežu līgums. Baltijas "māsas" ir vienīgas ES dalībvalstis, kas līdz šim nav vienojušās par skaidri fiksētu savstarpēju jūras robežu. Rīga un Viļņa nespēj parakstīt līgumu jau 20 gadus.
Jautājums par Latvijas un Lietuvas jūras robežu radās uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma. 1993. gadā Latvija paziņoja par nodomu uzsākt naftas izpētes un ieguves darbus Baltijas jūras šelfa posmā. Lietuva negribēja palikt malā un izvirzīja pretenzijas uz šo iecirkni ar ogļūdeņražu nogulām.
1995. gada maijā Latvija ierosināja izvilkt robežu "pa vidu", bet Lietuva to noraidīja, jo šāda sadalījuma variants paredzēja, ka naftas atradne pilnībā nonāktu Latvijas jūras teritorijā. No savas puses Viļņa piedāvāja novilkt jūras robežu taisnā līnijā no abu valstu sauszemes robežas līdz saskarei ar Zviedrijas ekonomisko zonu. Taču Rīga turpināja aizstāvēt savas tiesības uz naftas atradni Baltijas jūrā.
1995. gada nogalē Latvijas valdība noslēdza vienošanos ar starptautisko konsorciju Amoco/Opab par naftas izlūkošanas veikšanu un naftas ieguvi reģionā. Naftas ieguves gadījumā, saskaņā ar līgumu, Latvijai pienācās 10% no ieguves. Vienošanās izpildes nosacījums bija teritoriālā strīda risināšana ar Lietuvu. Tomēr valstis tā arī nespēja vienoties par jūras robežu līdz līgumā noteiktajam termiņam.
Barels nekust ne no vietas
Pēc ilgstošām sarunām 1999. gada jūlijā Latvija un Lietuva parakstīja "Līgumu par jūras robežu, slēgtās ekonomiskās zonas un Baltijas jūras kontinentālā šelfa līnijas noteikšanu". Jaunais līguma projekts bija līdzīgs tam, ko iepriekš atbalstīja Lietuva – taisna līnija no divu valstu robežas līdz Zviedrijas ekonomiskajai zonai. Līgums reglamentēja arī dabas resursu izlūkošanu un ieguvi teritoriālajos ūdeņos.
Tomēr, lai gan dokuments skaidri apzīmēja Latvijas un Lietuvas jūras robežu, tas nenoskaidroja, kam pieder naftas nogulas tieši uz sadales līnijas. Šī iemesla dēļ dokumenta ratifikācija ir ievilkusies.
Kopš 1999. gada jautājums par jūras robežu ir iesaldēts. Latvija un Lietuva turas pie sava. Jautājums par teritoriālo ūdeņu sadali tiek regulāri apspriests starpvaldību darba grupas ietvaros, taču nekāds progress joprojām nav vērojams. Viens no kompromisiem, ko piedāvā Rīga, ir līgums par ekonomisko sadarbību šelfā un jūras robežu ratifikāciju vienā paketē. Tomēr Lietuvu tas neapmierina, tā vēlas panākt 1999.gadā Palangā parakstitā līguma ratifikāciju.
Kamēr mēs guļam
Kamēr Latvija un Lietuva stāv dīkā, starptautiskie naftas uzņēmumi nesēž rokas klēpī salikuši. Liela interese par starprobežu naftas iegulām ir zviedru gigantiem. Jau 2002. gadā Svenska Petroleum Exploration saņēma licences 90% E24 atradnes izstrādāšanai, bet sakarā ar jūras pierobežas strīdu ogļūdeņražu krājumu izlūkošanas darbi ieilgst.
2015. gadā Zviedrijas kompānija Gripen Oil & Gas AB saņēma četras licences Latvijas naftas ieguvei Baltijas jūrā, kuras iegulas atrodas netālu no Kaļiņingradas apgabala Krievijas kontinentālā šelfa. Potenciāli šīs atradnes var saturēt 20 –60 miljonus tonnu naftas.
Pašā Zviedrijā praktiski nav savu naftas un gāzes krājumu. Nelielas naftas atradnes atrastas Gotlandes salas un Baltijas jūras piekrastes teritorijā, taču melnā zelta ieguve šajās vietās ir ekonomiski nelietderīga.
Lotosa pozā
Vēl viens potenciālais pretendents uz "Lietuvas-Latvijas" naftu ir Polija. Tiesa, poļi cenšas skaļi nestāstīt par saviem nodomiem. Polijas kontinentālajā šelfā arī atrodas virkne naftas atradņu, tiesa, tās nav bagātas. Tāpēc uz Baltijas jūras piekrastes teritorijām Varšava lūkojas ar alkainu degsmi.
Naftas izpēte Baltijas ekonomiskajā zonā sākās 1975. gadā. Toreiz tika izveidota naftas kompānija Petrobaltic, kas tagad pazīstama kā Lotus Petrobaltic, un kurai ir monopols uz jēlnaftas ieguvi Baltijas jūras Polijas akvatorijā. Kompānija atklāja trīs naftas atradnes — B3 (1981. gadā), B8 (1983. gadā) un B24 (1996. gadā). 2000. gados tika atrastas vēl divas naftas gāzes atradnes B4 un B6. Bet šobrīd melnā zelta, tāpat kā dabasgāzes ieguve, tiek veikta tikai B3 un B8.
Naftas un gāzes atradne B8 atrodas 70 kilometrus uz ziemeļiem no Polijas piekrastes pilsētas Jastarņa. Tās krājumi tiek vērtēti 3,5 miljonu tonnu apmērā. Pirmo reizi melnais zelts no B8 urbumiem tika iegūts 2015. gadā. Trīs urbumus plānots ekspluatēt 10 gadus. Iegūtā nafta tiek transportēta 35 kilometru attālumā pa cauruļvadiem uz B3 atradni, kuras krājumi ir ievērojami pieticīgāki. No turienes ogļūdeņraži ar tankkuģiem tiek nogādāti uz kontinentu.
Ik gadu Lotos Petrobaltic izņem 250 tūkstošus tonnu jēlnaftas, kas padara B8 par trešo pēc iegūstamās naftas apjomiem starp visiem pārējiem Polijas naftas urbumiem gan jūrā, gan uz sauszemes. Drīz uzņēmums grasās nodot ekspluatācijā B4/B6 atradnes.
Lielākais spēlētājs, kurš šobrīd iegūst naftu Baltijas jūrā, ir Krievija. Tās pārziņā ir visbagātākā atradne Baltijā — D6 ("Kravcovskoje"). Tā tika atklāta jau 1983. gadā netālu no Kuršu līča, 22,5 kilometru attālumā no Kaļiņingradas apgabala. Zemes dzīlēs atrodas 21,5 miljoni tonnu melna zelta, no kuriem 9,1 miljons tonnu ir iegūstamie krājumi.
Citas Baltijas reģiona valstis — Vācija, Dānija un Somija — neveic naftas ieguvi Baltijā. Somija visus tai nepieciešamos ogļūdeņražus importē.
Un tomēr tā pastāv
Taču atgriezīsimies Latvijā. Par to, ka mūsu valstī ir nafta, zināms jau kopš 1960. gadiem – toreiz notika ģeoloģiskās izpētes darbi Astrīda Freimaņa vadībā, kas savulaik vadīja Latvijas ģeoloģijas departamentu. Viņš teica: naftas ieguves perspektīvā zona Latvijā ir neliela josla, kas no Kuldīgas iziet uz jūru, un mūsu naftas kvalitāte ir tuvu Brent markai, ko iegūst norvēģi Ziemeļjūrā. Šī nafta tiek uzskatīta par etalonu – pēc sava sastāva tā der naftas ķīmijas rūpniecībai, parfimērijas rūpniecībai un eļļu ražošanai.
Tolaik, kad padomju ģeologi pētīja Latvijas zemes dzīles, Kurzemē tika izurbti aptuveni 50 urbumi, no kuriem rūpnieciskai ieguvei bija derīga tikai viena. Pēc aprēķiniem, tur ir līdz miljonam barelu naftas. Ja runājam par jūras krājumiem, to meklējumi notika 1975. –1980. gadā. Tika atrastas 8 naftas un gāzes atradnes. Pēc dažām aplēsēm Baltijas jūras dibenā ir aptuveni 250 miljoni barelu naftas, kuru kopējā vērtība ir 6 miljardi dolāru.
2017. gadā Latvijas Ekonomikas ministrija izsludināja atklātu konkursu ogļūdeņražu izpētes un ieguves jomā teritoriālajos jūras ūdeņos, tajā varēja piedalīties gan Latvijas, gan ārvalstu juridiskās personas. Kā tenders tika piedāvāts Latvijas teritoriālo ūdeņu posms 31,62 kvadrātkilometru platībā Kurzemes krasta tuvumā, kas atzīts par perspektīvu naftas ieguves ziņā. Pēc Valsts ģeoloģijas dienesta vērtējuma ogļūdeņražu krājumi šeit tiek vērtēti 27 – 110 miljonu barelu apjomā. Paredzamie krājumi ir 58 miljoni barelu. Uzvarētājs - kompānija Baltic Oil Management (BOM) - saņēmusi licenci uz 30 gadiem, tai skaitā pētījumu veikšanai - līdz 10 gadiem.
Vārdu sakot, realitātē Latvijā ar naftas izlūkošanu un iegūšanu nodarbojas tikai viena, iepriekš minētā BOM kompānija - Gudenieku pagastā (Kuldīgas novads). Šajās vietās urbšanu uzsāka pazīstamais biznesmenis Pēteris Šmidre, viņa firmai Alina piederēja 983 metru dziļš urbums, 2009. gadā šo biznesu viņš nodevis saviem partneriem. Gudenieku urbšanas iekārta ir viena no lielākajām Baltijā. Tomēr nosaukt tur iegūstamos apjomus par rūpnieciskiem nevar.