RĪGA, 9. jūlijs – Sputnik, Ludmila Pribiļska. Aizvadītajā nedēļā latviešu žurnāliste Indra Sprance no žurnāla "Ir" ieintriģēja savus Twitter sekotājus ar zaļās enerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) "lobētāju" sarakstu, kuri it kā iztērējuši 1,3 miljonus eiro šīs visiem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem obligātās nodevas virzīšanai sev par labu. Ironija ir tāda, ka slaveno komponenti reāli virzīja neviens cits, kā esošais premjers Krišjānis Kariņš – ekonomikas ministra postenī. Viņš parūpējās par to, lai OIK maksātu visi bez izņēmuma, maksājuma beneficiāriem nebūtu nekādu ierobežojumu un pat ne minimālas kontroles – no valsts puses.
Twitter publicētajam sarakstam sekoja pirmais paša žurnāla "Ir" speciālais izlaidumiem ar asiņaini sarkanu vāku un virsrakstu "Politbizness". Atmaskojošā raksta beigās tika ievietots sludinājums, ka tas sagatavots par Sabiedriskās integrācijas fonda (SIF) naudu, kurš pārvalda budžeta līdzekļus Kultūras ministrijas uzraudzībā. OIK afēras apkarošanas iniciators, Saeimas deputāts Ivars Zariņš ("Saskaņa") uzskata, ka pasūtījuma kampaņa pret "lobētājiem" labākajā gadījumā ir nekompetences, sliktākajā – izpildītāju politiskās angažētības izpausme, kuri ķeras klāt nevis pretlikumīgu nodevu ieviesēju atmaskošanai, bet gan piesegšanai.
Miljardos mērāmi zaudējumi
Tātad neatkarīgs žurnāls drosmīgi atmasko OIK "lobēšanas" mehānismu. Atradušies, redz, kaut kādi skopi uzņēmēji, kuri uzstāja uz obligātiem maksājumiem par zaļo enerģiju. Turklāt viņi kaut kā panāca, ka desmit gadus (no 2007. līdz 2017. gadam) šis mehānisms darbojas bez saskaņošanas ar Eiropas Komisiju – tieši tik, cik darbojas noilguma termiņš saņemto subsīdiju atgriešanai.
"Latvijas valdība mērķtiecīgi atbalstīja subsidētos enerģijas tirgotājus, pārkāpjot Eiropas Savienības Funkcionēšanas līguma 108. (3.) pantu un slēpjot to gan no Briseles, gan no savas tautas. Saskaņošana sākās 2015. gada rudenī un beidzās 2017. gada aprīlī. Bet ja astoņus gadus OIK saņēmēju atbalsts faktiski bija pretlikumīgs, tad, saskaņā ar to pašu 108. pantu, uzņēmumiem, kuri saņēma valsts atbalstu, taču neievēroja procedūru un likumību, bija jāatgriež saņemtie līdzekļi. Valdība ne vien nepieprasīja to, bet arī turpināja mānīt sabiedrību, apgalvojot, ka nav iespējas samazināt nesamērojami lielo OIK slogu. Šīs problēmas noklusēšana bija zaļās enerģijas ražotāju interesēs. Acīmredzami, ka OIK afēra ir lielākā tautas apzagšana neatkarīgās Latvijas vēsturē," norāda Zariņš.
Summa, kuru Latvijas patērētāji samaksājuši "šauram uzņēmēju lokam", no 2007. līdz 2017. gadam sastāda 1,8 miljardus eiro, tostarp pusotru miljardu eiro no patērētāju kabatām, vēsta valsts "LVportāls". No 1995. līdz 2016. gadam "zaļās" enerģijas iepirkumus no koģenerācijas stacijām un mazajām HES pēc dubultā tarifa veica valsts uzņēmums Latvenergo, iztērējot tam vēl 370 miljonus. Tādējādi privātās kabatās jau nonākuši nepilni 2,2 miljardi eiro.
Nākotnes subsīdijas no 2018. līdz 2039. gadam varētu sastādīt vēl pusotru miljardu eiro, savukārt ikgadējais maksājums 2017. gadā pārsniedza 266 miljonus eiro (1% no IKP, pret 0,3% Igaunijā) un atzīts par ceturto lielāko ES, taču IKP apmērs, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, sastāda vien 65% no vidējā Eiropas rādītāja, savukārt ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā tā apsteidz vienīgi Bulgāriju un Rumāniju. Trakās sacensības par Latvijas "zaļo" statusu lielā mērā vispār nebija nepieciešamas: 58% valsts enerģijas apjoma nodrošina padomju varas laikā uzceltā Daugavas HES kaskāde.
Ja Lietuvā un Igaunijā cenas pēc tirgus atvēršanas pakāpeniski samazinājās, Latvijā tās auga un līdz 2017. gadam pacēlās par 51%, salīdzinot ar 2014. gada decembri. Eiropas Komisija atzina: 2017. gada beigās elektroenerģija gala patērētājam bija dārgākā Baltijā, "zaļās enerģijas" ražošanas kompensācijas mehānisms ir pārāk liels un tam ir nepieciešama korekcija.
Pēc Ministru Kabineta rīkojuma 2018. gada 17. aprīlī tika izveidota darba grupa, kurai bija jāpiedāvā OIK samazināšanas mehānisms. Taču, kolīdz augustā tika prezentēti tās piedāvājumi un kļuva skaidrs, ka "zaļo" privāto staciju atbalsts var nokristies līdz 5 miljoniem eiro gadā esošo vairāku simtu miljonu eiro apmērā, bet iedzīvotāju maksājumi samazināsies par 10%, Ekonomikas ministrija un valdība sāka nervozēt. Valdības sēdē darba grupas piedāvājumus izkritizēja no sākuma līdz galam, turklāt kritizētāju korim pievienojās pat Finanšu ministrija.
2018. gadā bijušais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ("Vienotība" - "Jaunā Vienotība") sāka runāt par daudzu miljonu prasībām sakarā ar OIK atcelšanu. Stacijas, kurām tika izsniegtas koģenerācijas licences, pāršalca pārbaužu vilnis. Izrādījās, ka no 40 pārbaudītajām stacijām 25 nestrādāja. "Pateicoties viņu licenču anulēšanai iedzīvotāji 4 gados ietaupīs 100 miljonus!" centās iegalvot Ašeradens. Subsīdiju vietā sāka piedāvāt "zaļos" sertifikātus, kuri bija tā pati nodeva, tikai ar citu nosaukumu un, iespējams, pat lielākā apmērā.
Situāciju apgrūtināja tas, ka 13. Saeimas vēlēšanu laikā tautai solīja atcelt OIK. Vajadzēja kaut kā uzrāpties eglē un nepalikt bez biksēm: saglabāt maksājumu apmēru, saputrot vēlētājiem galvu un paglābt vainīgos.
Komisija pēc Krilova fabulas motīviem
Par vienu no zādzības piesegšanas instrumentiem kļuva… Saeimas OIK izmeklēšanas komisijas izveidošana. Visas kampaņas iniciatoru Ivaru Zariņu iekļāva tajā kā parastu locekli, kaut gan tieši viņš nosūtīja Ekonomikas ministrijai un valdībai vairāk nekā 50 jautājumus un 20 pieprasījumus sakarā ar šo lietu. Par komisijas, tātad – arī Zariņa vadītāju iecēla cilvēku, kurš šajā lietā vispār neko nesaprata, un areopāga locekļi skaidri deva noprast – tālāk dumpīgajam Zariņam būs jāspēlē pēc viņu notīm.
– Priekš kam man vilkt vezumu, kuru vairākums grasās vilkt pretējā virzienā? – skaidroja deputāts savu lēmumu pamest komisiju. – Es izvēlējos atgriezties pie jautājumu un pieprasījumu prakses, lai izceltu šmaukšanos, kuru joprojām piesedz Ekonomikas ministrija. Par šmaukšanos vainīgajiem jāatbild ne vien ar naudu, bet arī ar savu brīvību.
– Jūsu pieteikumi Ekonomikas ministrijā tika nosūtīti teju ik nedēļu. Cik to bija kopā?
– Parlamentam ir trīs instrumenti, kā uzraudzīt izpildvaru. Tie ir jautājumi, pieprasījumi un izmeklēšanas komisija. Es izmantoju pirmos divus. Atšķirība starp jautājumu un pieprasījumu ir tajā, ka uz pirmo ministram nav pienākums atbildēt parlamentā klātienē. Un šādas jautājumu sesijas esmu sagatavojis jau vairāk nekā 50. Taču tā kā katrā iesniegumā bija vairāki jautājumi, uz kuriem ministrijai bija jāatbild, to kopējais skaits sastāda ap 600. Un vēl bija vairāk nekā divi duči pieprasījumu. Tā ir jau kā maza izmeklēšana, kad ministrs ierodas parlamentā un atskaitās, taču to rīko nevis speciāli izveidota, bet gan Saeimas Pieprasījumu komisija. Un pēc tam notiek Saeimas debates.
– Vai Jūs jutāt Saeimas koalīcijas deputātu atbalstu?
– Protams, ka nē. Tieši pretēji, tika darīts viss iespējamais, lai torpedētu manu iniciatīvu. Viņi visu laiku man teica: nu pietiek tev jau gatavot tos savus pieprasījumus, veido izmeklēšanas komisiju. Es speciāli to nedarīju, jo zināju, kas notiks.
Pie mums tiesiskie mehānismi ir iekārtoti tā, ka komisiju izveido, bet tās vadībā nostājas cilvēki, kuri vispār nevēlas, lai lieta tiek izmeklēta. Un viss iznāk kā Krilova fabulā "Gulbis, vēzis un līdaka". Komisijas izveidošanas mērķis – nostādīt mani rāmjos, kuros es nespēšu izmeklēt to, ko uzskatu par nepieciešamu.
Labāk jau es strādāšu viens un turpināšu rakstīt savus pieprasījumus un jautājumus. Vienu no tiem es uzrakstīju sakarā ar Latvenergo padomes maiņu – kāpēc Ekonomikas ministrija šajā gadījumā pārkāpj atvērtuma principu. Es domāju, ka viens no iemesliem, kādēļ tas tika izdarīts, ir saistīts ar OIK saņemošo staciju likumības pārbaudēm. Jo, ja tās tiks pārbaudītas kā pienākas, atradīsies ļoti daudz pārkāpumu. Ministrijai nāksies reaģēt, ko tā nedara, un tas nozīmē, ka tā piesedz šos pārkāpumus apzināti – piesedz krāpšanos un zādzību īpaši lielos apmēros.
– Vai mūsu Krimināllikumā ir sods par to?
– Protams. Un es domāju, ka tas ir viens no Latvenergo padomes maiņas iemesliem – lai tā ietekmē valdi, un tā veic kādam nepieciešamas darbības un neveic tādas darbības, kuras palīdzētu atklāt šo afēru.
Triki ar atmaskošanu
Zādzības piesegšanas operācijai valsts līmenī jānotiek ar propagandas atbalstu. To šoreiz uzticēja neuzpērkamajam žurnālam "Ir", par nodokļu maksātāju naudu.
Žurnāla publicētajā sarakstā mēs redzam skopuļu sarakstu, uz kuriem sabiedrībai jāizgāž savas taisnīgās dusmas par to, ka viņi uzpirkuši politiķus naudas iegūšanai no OIK. Izņemot reālus privāto koģenerācijas staciju īpašniekus, sarakstā pieminēti ABLV bankas dibinātāji Oļegs Fiļs un Ernests Bernis (vņi ieņem godpilno trešo un ceturto vietu ar ziedojumiem 91 tūkst. un 83 tūkst. eiro apmērā).
Taču atliek vien nedaudz apšaubīt pārmetumus baņķieriem un palūkoties Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja mājaslapā, un atklāt, ka "Ir" atmaskojumi ir parasts viltojums.
Oļegs Fiļs pārskaitīja potenciālo OIK "virzītāju" kontā 2007./2008. gadā nevis 91, bet gan 14 tūkstošus (Tautas partija, 10 tūkstoši latu, 2018. gada 18. augusts). Turklāt viņam nav neviena ar enerģētiku saistīta uzņēmuma!
Labdarības fonds ir, ar veco laiku muižas "Nurmuiža" atjaunošanu Oļegs nodarbojas, banka – trešā Latvijas reitingā – viņam bija, taču koģenerācijas nebija…
Viņa kompanjons Ernests Bernis pārskaitīja "varas partijai" (arī "tautībniekiem") nevis 83 tūkstošus, bet tikai ceturto daļu no šīs summas. Turklāt uzņēmumu sarakstā, kuros viņš skaitās kā dibinātājs, tikai mikrouzņēmumu Senergo var attiecināt pie enerģētikas nozares. Uzņēmums ar 200 tūkstošu eiro apgrozījumu, kas reģistrēts 2013.gadā!
"Uzpērkamo" sarakstā žurnāliste Sprance iekļāva arī "Rīgas Siltums" padomes locekļus Vjačeslavu Stepaņenko un Jāni Ločmeli. Tiek uzskatīts, ka publika noticēs: starp OIK lobētājiem bija pašvaldības uzņēmums un tā vadītāji, kuri, ieņemot savus posteņus attiecīgi 2009. un 2013. gadā, ienesa naudu savām partijām tieši par OIK priekš šķeldas katlu mājām, lai arī minētās partijas pat netieši nespēja ietekmēt tādus lēmumus. Un vispār – kādam nolūkam Stepaņenko un Ločmelim vajadzētu lobēt šķeldu? Tā taču nav kaut kāda importa Krievijas gāze, ar kuru tiek ražota elektroenerģija koģenerācijas ciklā abās Latvenergo TEC.
Īpaša Indras Sprances uzmanība tika uzņēmējam Andrejam Dozorcevam. Žurnāla rakstā viņa vārds tika minēts piecas reizes, savukārt Twitter sarakstā latviešu uzvārdi nav atrodami. "Izmeklētāja" pat nepakautrējās spilgti aprakstīt to, ka ēkā, kurā atrodas Dozorceva birojs, pirmajā stāvā ir intīmpreču veikals, savukārt kāpņutelpā - "pikantas sieviešu bildes". Un protams, veiksmīgās krievu uzņēmēja firmas izmanto dabasgāzi - "to pašu, ko Latvijas tirgum nodrošina Krievija".
Dozorcevs skaitās liels lobētājs, taču diemžēl koģenerācijas pirmsākumos naudu viņš ziedoja nevis oligarhiem Šķēlei un Šleseram, bet gan aizrautīgajai korupcijas atmaskotāju partijai "Jaunai laiks", ko vadīja bijušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Tās paspārnē izauga arī esošais premjers Kariņš, kurš strādāja par ekonomikas ministru 2004.-2006. gadā. Paskatoties uz Dozorceva iemaksu sarakstu, neviļus prātā nāk, ka Repšes biedri staigājuši pie viņa 2002. gadā, kā uz darbu: desmit vizītes gadā, un saņēma dažkārt pa tūkstotim latu, dažkārt bija gandarīti arī ar trīsdesmit. Vizītes atsākās 2004. gadā, kura laikā viņš piešķīra "repšistiem" kopumā vien 1814 latus un 50 santīmus. Toties Tautas saskaņas partijai nākamajā gadā uzgāza 10 tūkstošus!
Žurnāliste Sprance nosodīja Dozorceva koģenerāciju par to, ka tā glāba Daugavpili: "izdevīgāk to darīt bija pašam pašvaldības uzņēmumam "Daugavpils Siltumtīkli", caururbjoši norāda izmeklēšanas autore. Taču varas partijām šajā pilsētā Dozorcevs nepārskaitīja ne centu. Un viņa politisko ziedojumu summu kopējā sarakstā, kuras attiecas pie koģenerācijas vētras un subsidētā spiediena ēras (2007./2008. gads), nav. Vienkārši caurums, no 2005. līdz 2010. gadam.
"Man liekas, ka šādu sarakstu publicēšana – tā ir uzmanības novēršana. Atlasīja visus, ko vien varēja, lai izveidotu pēc iespējas plašāku "aizdomās turamo loku" un novērstu uzmanību no tiem, kas patiešām nodarbojās ar OIK virzīšanu. Šādu publikāciju mērķis – maksimāli diskreditēt šīs afēras atklāšanas procesu un samaisīt visu tādā putrā, kurā neviens neko nesapratīs. Visas partijas ir iesaistītas šajā lietā, visi vainīgi, taču līdz ar to neviens nav vainīgs. Kaut gan tas tā nav: var ļoti konkrēti atrast, kurš, kad un kādus lēmumus pieņēma, kādus dokumentus parakstīja, kādas domas izteica," komentēja "Ir" atmaskošanu Ivars Zariņš.
Interesanti, ka "izmeklētāji" cītīgi izvairās runāt par "Vienotības" partijas lomu, kura ir atbildīga par lielāko OIK licenču daļu – tās izsniegtas "Vienotības" ministru uzraudzībā. Sevišķi šaubīgi izskatās tas, ka žurnāla "Ir" "izmeklēšanu" apmaksāja SIF, kurš pārvalda nodokļu maksātāju naudu. Tādējādi gan "izmeklējamie", gan "izmeklētāji" saņem naudu no viena avota – Valsts kases.
Tie paši vēži citā kulītē
Skaļi anonsētā "Ir" izmeklēšana patiesībā ir tendenciozi un sasteigti piemeklētu uzskatu un pārspīlējumu krājums. Visticamāk, OIK afēru inspirēja nevis skopi uzņēmēji, bet gan paši politiķi, un nebūt ne tie, uz kuriem centās norādīt ar pirkstu neatkarīgais un neuzpērkamais žurnāls. Savukārt pašas publikācijas pasūtītāji parādās starp rindām: "Valda Dombrovska ("Vienotība") valdībai nācās bremzēt šo sistēmu" (2009. gads), "tikai manā trešajā valdībā, kad ievērojami mainījās koalīcijas sastāvs, bija iespēja izmainīt sistēmu pēc būtības" (Dombrovskis par 2011. gadu). Un "rozīnīte" piedevām: raksta finansēšana no Sabiedriskās integrācijas fonda, kur valdības locekļi gandrīz pilnā sastāvā veido padomi.
"Analītiskās žurnālistikas" atbalsta projekta 2019.LV/MA/066 ietvaros žurnāla izdevniecībai AS "Cits medijs" fonds piešķīra 34924,99 eiro. Ar gada apgrozījumu 1,2 miljonu eiro apmērā tā ir niecīga summa. Un tīras sagadīšanās pēc "Jaunās Vienotības" partijas priekštece bija biedrība "Sabiedrība citai politikai".
Valdība, kura 2005. gadā ar Krišjāņa Kariņa pūliņiem ieviesa un 2009. gadā "sāka bremzēt" OIK, vien pēc astoņiem gadiem kopš ieviešanas nolēma prezentēt Latvijas zaļās enerģijas subsidēšanas izgudrojumu Eiropas Komisijas izskatīšanai. Tā lika novērst pārlieko izmaksu kompensāciju koģenerācijai. Tas joprojām nav izdarīts, atgādina Saeimas deputāts Ivars Zariņš.
Bijušais ekonomikas ministrs no "Vienotības" Arvils Ašeradens radio Baltkom nesen apgalvoja, ka "visas valstis atbalsta zaļo enerģiju, taču tas tiek darīts ar ekonomikas rādītājiem, nevis tā, kā kādam izliekas, jeb skopuma dēļ" (ieraksta desmitā minūte). Viņš iesniedza pieteikumu prokuratūrā, lai tā noskaidro, kāpēc desmit gadu laikā netika piešķirti līdzekļi, lai to kontrolētu. Atmiņā nāk Gogoļa romāna varone, kura pati sevi nopēra…
"Tikai divi ierēdņi to ir darījuši, tas ir absolūts resursu trūkums. Tie, kas piešķīra atļaujas, paši arī kontrolēja. Tagad uzraudzība ir atdalīta un pieņemts lēmums par Enerģētikas un būvniecības aģentūras izveidošanu, kura pilnībā pārņems šo jautājumu," stāsta bijušais ministrs.
Taču Ekonomikas ministrijas vadībā šobrīd atrodas KPV LV pārstāvis Ralfs Nemiro, tāpēc viņš izlēmis par regulēt un kontrolēt atsevišķu naudu. Jaunajai partijai arī nepieciešami "lobētāju" pienesumi, kā nolūkos piedāvāts ieviest zaļās enerģijas ražotājiem jaunu nodevu – 800 eiro par uzstādītās jaudas megavatu. Šo piedāvājumu jau ir atbalstījusi Saeimas komisija, rudens sesijas laikā gaidāmas debates.
"Ņemot vērā ražotāju jaudu, tikai no Latvenergo vien jaunā "regulējošā iestāde" saņems "uzraudzībai" apmēram miljonu eiro. kāpēc gan Ekonomikas ministrija nevar "uzraudzīt" OIK lētākā veidā un jau esošo iestāžu rāmjos? Uzraugāmo skaits taču ir vien ap 300 (134 no tiem apturēta valsts atbalsta izmaksāšana - "par neatbilstību noteikumiem")," sniedz Zariņa aprēķinus žurnālists Sergejs Bardovskis.
Kā tad Latvijas iedzīvotājiem atgriezīs par OIK nelikumīgi iekasēto naudu, ja to izmaksāšana ir apturēta uz pusi? Vai kāds grasās to darīt? Ja nodevu par "megavatu" apstiprinās, vai tā neizrādīsies tikpat liela kā slavenā OIK, vai arī to vispār pieskaitīs klāt jau esošajiem tarifiem, palielinot iedzīvotāju slogu?
Apkopojot visu teikto, top skaidrs, ka krieviem, lai ko viņi darītu, iznāk Kalašņikova automāts, bet latviešu politiķiem, lai ko tie iesāktu, iznāk apzagt savu tautu…