Nevienam nepatīk netaisnība. Taču dažbrīd mēs to sajūtam īpaši asi. Piemēram, ja priekšniecība kaut ko uzdevusi, mēs to esam padarījuši, bet pārējiem rīkojums bijis "pie kājas". Nospļāvusies pat priekšniecība. Netaisnīgums un vilšanās gremž, kaitina apkārtējo aukstasinība, vienaldzība un svētlaime. Iekšējā balss čukst: "Tu esi aptaurēts muļķis un pielīdējs."
Protams, Baltijas valstis par Eiropas Savienības vitrīnu nekādi nevar saukt. Mēs pieticīgi stāvam maliņā, kad runa ir par dzīves apstākļiem darbu un citiem rādītājiem, ar ko pieņemts lepoties. Tomēr arī mums ir iemesls palielīties: nekur citur tik atbildīgi un strauji nepilda Briseles un Vašingtonas uzdevumus kā izlēmīgajā rīcībā pret nedraudzīgo Krieviju, atzīmēja radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Eiropas Savienība kaut ko tik tikko nosodīs, bet Baltijā acumirklī aizliegs. Cik reizes no tribīnēm ES stāstīts par Krievijas propagandu, runāts par tās kaitīgo ietekmi, par graujošo darbību. Mēs visu pedantiski pierakstām un liekam lietā. Visādus tur "Sputnikus" aizturam un nopratinām, neļaujam saņemt domēnus un akreditācijas.
RT Baltijā neieradās nemaz. Sak, tik daudzsološs tirgus – aptuveni 6 miljoni visās trijās valstīs ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu piedevām – kompāniju vienkārši neieinteresēja. Taču mēs, Baltijas patrioti, labi zinām – viņi vienkārši nobijās. Zina, kā pie mums aizbāž mutes visādiem Krievijas telekanāliem.
Pašreizējam Latvijas aizsardzības ministram Artim Pabrikam iespiedies atmiņā, kā Briselē krīt kastaņi un čurā puisēni – ilgu laiku viņš no turienes strādāja tviterī eirodeputāta krēslā. Tagad, nolēmis atcerēties pagātni, viņš devās uz forumu, tādu "datortehnoloģiju un datorprogrammu aizsardzības konferenci". Tur kaut ko ilgi un garlaicīgi stāstīja par kiberuzbrukumiem.
Lai nepagaistu vispārējā fonā, vajadzēja teikt kaut ko modernu un noslēpumainu. Pabrikam izdevās. Te jums būs jauna frāze: "domāšanas fragmentācija". Kurā katrā redakcijā par kaut ko tādu aplauzīs nagus un iedos nejauku iesauku. Taču mūsdienās katram vajadzīgas savas tiesības, un medijos izbrāķētie pilsoņi tagad droši iet rakstīt runas politiķiem. Tajā leksikas "domāšanas fragmentācijas" oāzē.
Vārdu sakot, lai apkārtējie "safragmentētos", Pabriks viņiem atklāja vienkāršu un baismīgu lietu. Es, sak, te klausījos, kā mēs to, kā mēs šito. Varbūt tomēr kaut ko beidot izdarīsim. Kāda velna pēc, sakiet lūdzu, es ieslēdzu televizoru viesnīcā? Ā... piedodiet... te punkta nebija. Nu, tad tā.
Kāda velna pēc, sakiet lūdzu, es viesnīcā ieslēdzu televizoru, bet tur bija RT? Pie mums Latvijā nekas tāds nav iespējams. Kāpēc tad šeit ir?
Var jau cilvēku saprast. Gandrīz ikviens, nokļuvis viesnīcā aiz garlaicības un domāšanas fragmentācijas reizēm paņem rokā pulti. Un tad? Ja nu pēkšņi? Var taču pārbaudīt. Bet te... jautājuma "kā tas šeit" vietā ir aizvainojošais "kāpēc tas ir šeit". Taču ministrs ir malacis, ieslēdza un ieslēdzās. Nenoklusēja savu sāpi. Eiropiešiem vajag biežāk iebāzt viņu pašu vārdus viņu pašu degunā.
"Domāšanas fragmentācijai". Citādi mēs Baltijā visu laiku jūtam to netaisnīgumu. Mēs taču savas Krievijai nedraudzīgās saistības pildām.
Interesanti, ka pēc ministra vārdiem visvisādi atradās arī Latvijā. Raksta riebeklības un nesarkst. Vai varbūt sarkst, tāpēc arī raksta riebeklības. Sak, "kāpēc tas šeit" pārstāv Latvijas intereses, mēs viņu neesam ievēlējuši. Taču demokrātiskā valstī "katram ir savas tiesības". Un sabiedrības norakstīts politiķis viegli iesēžas ministra krēslā. Pie tam interesanti, ka arī "visvisādo" vidū jūtama kaut kāda netaisnība. Un domāšanas fragmentācija.