Piemēra, labākais Latvijas bokseris Mairis Briedis izcīnīja sev jostu, nokautējot poli Kšištofu Glovacki. Uzveiktais uzreiz paziņoja, ka Brieža vienīgā iespēja izvairīties no skaidrošanās par nelietīgo sitienu ar elkoni – piekrist revanšam. It kā viņam ļoti patika, kad viņam sit ar elkoni pa ausi.
Vai arī, piemēram, Saeimas lēmums virzīt tālāk izskatīšanai komisijās jautājumu par pieminekļa Rīgas Atbrīvotājiem nojaukšanu Pārdaugavā. Te ir acīmredzami revanšisma motīvi – atriebties krieviem par iepriekš nodarītajiem "pāridarījumiem" 50 gadu garumā un izdarīt viņiem kaut kādu mega-nelietību.
Saeimā nolēma izveidot darba grupu jautājuma izpētei un par grupas priekšnieku norīkoja deputātu no Nacionālās apvienības Jāni Dombravu. Grūti bija izvēlēties kandidatūru, kura šai lomai derētu labāk… Vēl jo vairāk tāpēc, ka grupai jāveic nopietns darbs – jāizvērtē visi iespējamie situācijas scenāriji un juridiskie aspekti.
Interesanta nianse – pieminekli aizsargā Latvijas un Krievijas noslēgtais līgums, kurš, starp citu, bija daļa no dokumentu paketes par Krievijas armijas izvešanu no valsts. Tātad piemineklis šajā gadījumā ir kaut kas līdzīgs burvju amuletam. Pieminekli nojauc – Krievijas armija atgriežas. It kā viss taisnīgi.
Latvija nepaliks parādā
Negaidīti revanšisms sāka iziet ārpus rāmjiem arī attiecībās starp divām Baltijas māsām – Latviju un Igauniju. Jūs atceraties, ka sākumā cīņas aizsegā ar kaitīgo ieradumu un lai beidzot kļūtu līdzīgiem eiropiešiem, igauņi par 20% pacēla alkohola akcīzi?
Pēc tam, kad desmitiem miljonu nodokļu sāka aizlidot no Igaunijas uz kaimiņu Latvijas Valsts kasi, kur metās iepirktie gan igauņi, gan somi, ziemeļu brāļi-māsas nolēma vairs necīnīties ar dzeršanu savā atsevišķā valstī un samazināt akcīzi par 25%. Tik nelietīgu triecienu Latvija piedot nevarēja. Pret Igauniju Latvijā jau tā izturas greizsirdīgi, jo tā apdzen mūs daudzu ekonomisko un sociālo rādītāju ziņā. Un pieminekli padomju karavīriem tur jau sen nojaukuši…
Un te jau Latvijas vadītāju runās sāka skanēt kareivīgas notis. Premjerministrs Krišjānis Kariņš izteicās tādā garā, ka ha Igaunija piesaka karu Latvijai, tad tā nepaliks parādā un tai arī jāsamazina akcīze.
Taču ne visi piekrita šādai mobilizācijai. "Nav galīgi smuki, kad valsts premjerministrs melo par kaut kādu vienošanos un tad vēl apvaino kaimiņus un sabiedrotos kaut kāda kara sākšanā. Nožēlojami, neprofesionāli un neadekvāti," norādīja Jurģis Liepnieks kādā no sociālajiem tīkliem.
Līdzīgs viedoklis ir arī jau minētajām Jānim Dombravam. "Latvija nekaros ar mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem. Sīki, saimnieciski jautājumi ir jārisina sarunu ceļā vienojoties, nevis jāsacenšas, kurš piemēros lielākas atlaides vielām, kuras nodara postu sabiedrībai," atbildīgi un ar skaidru prātu norādīja politiķis.
Ar skaidru prātu un dusmīgi
Savukārt publicists Oto Ozols nolēma, ka Latvijai noteikti jāsāk karš ar Igauniju. Kaut vai tāpēc, lai tā mūs okupē, un Latvijas iedzīvotāji beidzot sāktu dzīvot normāli. Sakot, ka ar demogrāfiju viņiem viss ir kārtībā…
Bet vienalga piedāvājums ir saprātīgs un vajadzētu izveidot darba grupu, lai to izskatītu. Tiesa, pastāv bīstamība, ka ja igauņi okupēs Latviju, viņi vispār izdzers visu alkoholu bez jebkādas akcīzes. Un latviešiem nāksies vilkt okupācijas lencīti ar skaidru prātu un dusmīgiem, skatoties uz līksmojošajiem igauņiem.
Bet tas jau ir izaicinājums un bīstamība Ziemeļatlantijas integrācijai.