Noskaidrotas astoņu Latvijas pilsoņu personības, ko čekisti nošāvuši laika posmā no 1941. gada janvāra līdz jūnijam. Viņi apgrlabāti Ulbrokas kapos. Kas viņi tādi bija? Kā iznācis, ka politiskās represijas Baltijas valstīs pielīdzinātas genocīdam? Vladimirs Lindermans portālā Baltnews izanalizēja Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes interviju.
Dreimane pastāstīja izdevumam Latvijas Avīze, ka līdz šim nebija identificēti astoņi ar nāvi sodīti cilvēki.
Konvojnieki, spiegi, pārbēdzējs
Kas ir šie cilvēki? Vēsturniece īsumā pastāstīja par katru no viņiem.
Eduards Verners Anerauds (dzimis 1897. gadā) bija Politiskās policijas jeb Politpārvaldes darbinieks.
Aleksandrs Veinbergs (1884) bija Politpārvaldes fotokartotēkas darbinieks un angļu izlūkdienesta aģents kopš 1935. gada. Jāpiebilst, ka Dreimane neapstrīdēja čekistu slēdzienus par spiegošanu.
Vēl četri: Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913), Jānis Arnolds Stālmanis (1913), Izraels Paļickis (1911) un Efraims Gorons (1910) bija Politpārvaldes aģenti. Vienkāršāk izsakoties, - stukači. Pēdējais bija iefiltrēts tolaik nelegālajā komjaunatnē un kompartijā.
Pēteris Melbārdis (1892) – angļu un amerikāņu izlūkdienestu aģents. Vēlreiz pievērsīšu uzmanību – vēsturniece neuzskata šo faktu par čekistu izdomājumu, turklāt pati nosauc Melbārdi par "karjeras spiegu".
"Patiešām. Viņa lieta ir bieza un personas, kuras viņš tajā min, tajā skaitā citu valstu izlūkdienestu un vēstniecību darbiniekus, amatpersonas policijā, patiešām ir darbojušās. Pēc profesijas Melbārdis bija tirgotājs. Biznesā gan viņam īpaši labi neveicās, taču viņš braukāja apkārt, visus pazina un vāca informāciju."
Astotais – Jānis Priedītis (1897) bija lidotājs, 1919. gadā dezertējis no Sarkanās armijas, pēc tam piedalījies kaujās pret boļševikiem Anatola Līvena un Jāņa Baloža vienībās.
Politpārvaldes darbinieki, ziņotāji, spiegi, pārbēdzējs… Es šos cilvēkus netiesāšu. Nedomāju par viņiem ņirgāties, mīdīt kājām viņu mirstīgās atliekas. Tomēr nākas atzīt, ka viņi paši – dažs labs idejisku, cits – savtīgu apsvērumu dēļ – ir izvēlējušies ceļu, kurš, ļoti ticams, varēja beigties ar vardarbīgu nāvi. Drusciņ pārspīlējot, var teikt, ka viņi paši ir izvēlējušies savu nāvi.
Kas ir glenocīds?
Es nebūtu pievērsis uzmanību intervijai, ja ne tās pēdējā rindkopa. Tajā vēsturniece Dreimane atzinīgi vērtē Lietuvas lēmumu oficiāli pielīdzināt genocīdam represijas pret padomju varas ienaidniekiem Lietuvā. "Es apsveicu lietuviešus un domāju, ka mums beidzot vajadzētu sākt priecāties, ka Eiropa mūs, baltiešus, dzird un saprot," – apliecināja vēsturniece. Dreimane pielīdzina komunistiskās represijas nacistiskajām, liek vienlīdzības zīmi starp komunismu un nacismu.
Taču pat vēsturnieces pašas minētie fakti liecina par pretējo. Tie noliedz "vienlīdzības" koncepciju. Astoņiem cilvēkiem, kuru vārdus viņai izdevies noskaidrot, piespriests un izpildīts nāves sods par konkrētām darbībām. Vai spriedums bija taisnīgs – tas ir cits jautājums, taču, atkārtošu vēlreiz, viņi tika sodīti par viņu darbiem.
Kā to iespējams pielīdzināt sieviešu, bērnu un sirmgalvju masveida slepkavībām, ar ko nodarbojās, piemēram, Arāja komanda? Cilvēkus nogalināja ebrejiskās izcelsmes dēļ. Lūk, tas ir genocīds.
ANO Ģenerālās asamblejas Konvencija par par genocīda noziegumu un sodīšanu par to, kas tika pieņemta 1948. gadā, definēja genocīdu, kā "darbība, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu". Kā redzam, politiskās represijas te neietilpst.
Tas ir saprātīgi, citādi visa cilvēces vēsture veidos nepārtrauktu asiņainu genocīdu virkni. Konvencijas autori apzināti iekļāva jēdzienā "genocīds" represijas, kuru ietvaros cilvēki tiek nogalināti nevis par viņu darbībām, bet gan par piederību grupai, ko cilvēks lielākoties pat neizvēlas – viņš ir tai piederīgs no dzimšanas.
Lietuvas precedents
Šodien rietumvalstis savā rusofobijas histērijā iznīcina šo starptautisko tiesību pamatprincipu. Spilgts piemērs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas nesenais lēmums lietā "Drēlings pret Lietuvu". ECT atzina, ka taisnība ir Lietuvas Augstākajai tiesai, kas notiesājusi bijušo NKVD darbinieku Staņislavu Drēlingu par lietuviešu nācijas genocīdu.
Esmu jau pietiekami detalizēti aprakstījis šo lietu, tagad tikai pievērsīšu uzmanību svarīgākajam: starptautiska tiesa pirmo reizi pieņēmusi lēmumu par to, ka PSRS pastāvējis lietuviešu genocīds.
Tāds secinājums izriet no absolūti jezuītiskās loģikas: nacionālie partizāni (Lietuvā viņus dēvēja par "zaļajiem"), kuri cīnījās pret padomju varu, pārstāvēja vērā ņemamu un aktīvāko lietuviešu daļu, tāpēc represijas pret viņiem jāatzīst par represijām pret lietuviešu nāciju, tas ir, genocīdu!
Padomju Savienības vairs nav gandrīz trīsdesmit gadus, taču tās dēmonizācija turpinās un aug plašumā.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.