RĪGA, 13. marts — Sputnik. Pirms 20 gadiem, 1999. gada martā par naivākajiem vientiešiem kļuva skaidrs: rietumvalstis ir pārkāpušas PSRS vadībai doto solījumu un iekļāvušas NATO bijušās sociālisma nometnes pirmās valstis – Poliju, Ungāriju un Čehiju. Tā tika likti pamati transatlantijas militārās alianses ekspansijai uz austrumiem, kas ilgst vēl joprojām, atgādināja Sputnik Igaunija, kas pārpublicēja RIA Novosti sniegto žurnālistes Galijas Ibragimovas materiālu "Uzvarējām mēs, nevis viņi. Kā NATO piekrāpa Krieviju".
Atzīmēts, ka Krievija to uzskata par NATO nepaplašināšanās garantiju pārkāpumu, kas tika dotas PSRS pēc Berlīnes sienas krišanas un Vācijas apvienošanās. Alianses locekļi aizbildinās ar to, ka rakstisku saistību nav. Mutiskie solījumi izrādījās tukši vārdi vien.
Solīt vēl nenozīmē garantēt
Jautājums par sociālistiskās nometnes valstu iestāšanos NATO pirmo reizi parādījās 80. gadu beigās. PSRS līderis nesteidzināja notikumus – viņš uzskatīja, ka pēc Vācijas apvienošanās militāro bloku pastāvēšanas nepieciešamība pazudīs pati no sevis. Viņš ticēja, ka to vietā stāsies Drošības un sadarbības Eiropā sapulce, atgādināja RIA Novosti.
Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers atbalstīja Maskavas viedokli: "Lai kā veidotos notikumi Varšavas līguma valstīs, Ziemeļatlantijas alianses ekspansija uz austrumiem nenotiks. Tā ir ļoti svarīga garantija no mūsu puses Maskavas tālākās politikas aspektā."
Arī ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers mudināja Gorblačovu izvest Krievijas karaspēku no Austrumvācijas: "PSRS saņem garantiju par to, ka alianses militārā jurisdikcija ne par collu nepaplašināsies austrumu virzienā. Precīzāk sakot, Vācijas apvienošanās nenovedīs pie NATO paplašināšanās uz austrumiem."
Vācijas kanclers Helmuts Kols šajā periodā publicēja Vācijas apvienošanās programmu, kurā tāpat tika apliecināts: NATO nav orientēta uz citām austrumu bloka valstīm.
"Mums tas ir likums: alianse nepaplašināsies uz austrumiem," – viņš apgalvoja PSRS valdībai.
Pēc tam padomju vadība atgādināja šo solījumu, taču Rietumi vēl joprojām noliedz visus savu politiķus vārdus un atgādina, ka neviens no šiem paziņojumiem nav noformēts rakstiski.
Gorbačova dīvainā taisnošanās
Pie tam Maskava nepieprasīja nekādus oficiālus dokumentus, kas apliecinātu Eiropas un ASV ierēdņu mutiskās garantijas. 1999. gadā, kad Vācijas apvienošanās palika tālu aiz muguras un aliansē iestājās Polija, Čehija un Ungārija, PSRS vadības pieticība tika asi kritizēta.
Pats Gorbačovs vairākkārt paskaidroja, ka bija muļķīgi pieprasīt rakstiskas garantijas apstākļos, kad vēl pastāvēja PSRS un Varšavas līgums.
"Ja mēs toreiz par to būtu ieminējušies, mums vēl pārmestu, ka paši esam ieteikuši rietumu partneriem NATO paplašināšanās ideju un tādējādi paātrinājuši Varšavas līguma organizācijas sabrukumu," – savu viedokli Gorbačovs paskaidroja grāmatā "Mainīgajā pasaulē".
PSRS pēdējais ģenerālsekretāts vēl joprojām tic, ka Rietumi nebutu lauzuši savus solījumus par NATO nepaplašināšanos, ja Padomju Savienība nebūtu sabrukusi. Vašingtona un Brisele esot nolēmušas, ka mutiskas garantikas vairs neesošas valsts vadībai tām vairs nav saistošas, uzsvēra raksta autore.
Pie tam jāpiebilst, ka Baltijas valstis, kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā neslēpa, ka to stratēģiskais mērķis ir NATO.
2004. gada aprīlī Latvija, Lietuva un Igaunija oficiāli iestājās NATO. Kopš tā laika valstu militārās politikas Krievijai nedraudzīgā atmosfēra tikai sabiezē. Piemēram, Igaunijas aizsardzības doktrīnas pamatā ir iedomātas "Krievijas militārās agresijas" atvairīšana.
Aizbildinoties ar tamlīdzīgiem ieganstiem, Igaunija palielinājusi militāro budžetu līdz 2,2% IKP, modernizējusi un izmanto Padomju armijas bijušos objuektus (piemēram, lidlauku Emari un Mīnu līča ostu), kā arī panākusi augoša NATO vienību skaita dislokāciju savā teritorijā.