RĪGA, 1. marts - Sputnik, Andrejs Solopenko. Viens no Kariņa jaunās valdības uzdevumiem ir administratīvi teritoriālā reforma, kas novedīs pie pašvaldību palielināšanas. Ministru kabinets uzskata, ka tas veicinās ekonomiski spēcīgu pašvaldību izveidošanos un palīdzēs atrisināt daudzas aktuālas problēmas reģionos.
Diskusijas par nepieciešamību veikt šādus pārveidojumus sākās tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad 1992. gadā Augstākā Padome izveidoja pirmo komisiju teritoriālās reformas sagatavošanai.
Sešpadsmit gadus vēlāk – 2008. gadā Latvijas parlaments pieņēma likumu par administratīvajām teritorijām un apdzīvotajām vietām, kas noteica jaunās pašvaldību robežas. 553 pagastu vietā tika izveidoti 109 novadi un 9 republikas pilsētas.
Tolaik teritoriju pieaugums reģionu pamatproblēmas neatrisināja. Ekonomiskā plaisa starp novadiem saglabājās, un iedzīvotāju aizplūšana turpinājās.
Pastāv varbūtība, ka arī pašreizējā reforma nesniegs gaidīto efektu. Nav izslēgts, ka depopulācija un ekonomiskā atpalicība, kas nodara ļaunu daudzām pašvaldībām, nekur nepazudīs, bet kārtējā pašvaldību palielināšana, tāpat kā pirms desmit gadiem, iecerēta atsevišķu partiju interesēs.
Katrā noteikumā ir savi izņēmumi
Saskaņā ar 2009. gada 1. jūlijā pieņemto likumu radās jaunas administratīvi teritoriālās vienības – novads un republikas pilsēta ar vismaz 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Pilsētā bija jābūt "attīstītai komercdarbībai, transporta un komunālajai saimniecībai, kā arī sociālajai infrastruktūrai" un "nozīmīgam kultūras iestāžu kompleksam".
Par novadu tika uzskatīta ģeogrāfiski vienota teritorija, kurā pastāvīgi dzīvoja vismaz četri tūkstoši cilvēku, bet novada pilsētā vai ciematā - ne mazāk kā divi tūkstoši. Attālums no novada administratīvā centra līdz jebkuram apdzīvotam punktam tajā nedrīkst pārsniegt piecdesmit kilometrus. Bija nepieciešama arī ceļa infrastruktūra, kas ļautu līdz tam nokļūt.
Tomēr, pieņemot šo likumu, Saeima jau 2008. gadā atļāva piecdesmit novadiem atkāpties no iepriekšminētajiem kritērijiem. Tika izveidoti 20 novadi, kuros dzīvoja mazāk nekā četri tūkstoši iedzīvotāju, bet 28 novados nebija nepieciešamā centra ar minimālu iedzīvotāju skaitu divu tūkstošu cilvēku apmērā. Trīspadsmit pašvaldības neatbilda abiem kritērijiem, bet Olaines un Raunas novados nebija ģeogrāfiski vienotas teritorijas.
2018. gadā kritērijiem par minimālo iedzīvotāju skaitu novada centrā neatbilda jau 52 pašvaldības, no iedzīvotāju skaita viedokļa – 39 novadi un divas republikas pilsētas – Jēkabpils un Valmiera. Kā atzīmēts Valsts reģionālās attīstības ministrijas jaunajā pārskatā, reformas rezultātā netika izveidota pašvaldību sistēma, kur katra pašvaldība varētu pildīt likumā noteiktās funkcijas, tāpēc nepieciešamas jaunas pārveidošanas.
Notikušās reformas galvenie mērķi
Jau 2008. gadā, kad tika izveidotas 50 kritērijiem neatbilstošas pašvaldības, bija skaidrs, ka reforma izgāzīsies. Interesanti, kāpēc valdība pieļāva tik būtisku izņēmumu no noteikumiem. Pēc Latvijas Pašvaldību savienības padomnieka Māra Pūķa vārdiem, daudz kas bija atkarīgs no pašvaldību vadītājiem, no viņu iespējām aizstāvēt savu pagastu.
"Es atceros, ka Ministru kabineta pēdējā sēdē, kad apstiprināja jauno novadu karti, viena no pašvaldības vadītājiem sāka raudāt un ministriem kļuva kauns. Tādā veidā viņai izdevās saglabāt savu pašvaldību.
Faktiski, ikvienam, kurš tolaik nopietni pētīja šo tēmu, bija skaidrs, ka pēc skolu, kultūras centru un bibliotēku slēgšanas izredzes, ka cilvēki tur paliks, ir mazas," - uzsvēra eksperts.
Pēc viņa domām, šī iemesla dēļ reformā tika pieļauti tādi kompromisi: Latvijā radās gan diezgan lieli novadi, gan ļoti mazi, kā arī ekonomiskajā ziņā ļoti dažādi reģioni. Pēc Pūķa vārdiem, kopumā šī reforma nevienam nebija īpaši nepieciešama, bet to izmantoja, lai novērstu uzmanību no privatizācijas.
"Pie mums vienmēr sāka runāt par reformu sinhroni ar privatizāciju," - viņš atzīmēja.
Bija aktuāls arī nekustamā īpašuma jautājums.
"Politisko partiju sponsori gribēja visas ar zemes lietošanas noteikumiem saistītās lietas, risināt partijas birojos, nevis vietās. Patiesībā tas bija izšķirošais elements reformas veikšanai. Pēdējās naktīs pirms likuma izsludināšanas Tautas partijas un Zaļo un Zemnieku savienības vadītāji lēma, kuru pagastu kam pievienot," - paziņoja Pūķis.
2009. gada reformas pamatmērķi bija politiski – tie skāra toreizējo vadošo partiju intereses, bet pašvaldību galvenās problēmas tā arī netika atrisinātas.
Kā atzīmēja Pūķis: "Nekādu pozitīvu efektu no šīs reformas nevar atrast." Depopulācijas tēma joprojām dominē, bet apvienošana nedod nekādu efektu, izņemot nomales efektu, kad mazāk cilvēku aizbrauc no jaunā centra, bet vairāk no apkaimēm."
Ko sagaidīt pašvaldībām
Agrākās reformas pieredze liek neviļus uzdot jautājumu, vai valdības virzīto pārmaiņu sekas nebūs tādas pašas. Par to domā arī Māris Pūķis, kurš skaidri paziņo: pašreizējā reforma ir jāaptur vai vismaz jāpadara ne tik radikāla. Viņš cer, ka Krišjāņa Kariņa valdība galu galā tomēr pārskatīs savu pieeju.
Pēc viņa vārdiem, šobrīd vienīgais solījums, ko spēj izpildīt Ministru kabinets, ir īstenot reformu, jo pārējam nav naudas. Nav skaidrs, kā palielinātās pašvaldībās dzīvos cilvēki, it īpaši ja būs slēgtas provinciālās skolas un kultūras nami.
"Ja vien paliks tikai lieli centri, kurp bērni no perifērijas brauks uz skolu, kur viņi pavadīs brīvdienas, jo apkārt nekā nebūs?" – atzīmēja eksperts.
Pūķis neizslēdza, ka pašreizējā reforma varētu būt parlamentā pirmo reizi nonākušo partiju palīgelements, kuras vēlas nostiprināties attīstītākajās jaunizveidotajās pašvaldībās.
Šādā gadījumā pašvaldību nevienlīdzība turpināsies, jo reformas mērķis būs cīņa par varu, bet iedzīvotāju intereses, kuru būtība ir reģionu ekonomiskā izlīdzināšana, politiskajiem spēkiem paliks pēdējā vietā.