Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere pasūdzējusies Valsts drošības dienestā (VDD) par savu bijušo kolēģi Tatjanu Ždanoku. Politiķe sagrēkojusies nesenajās debatēs EP, kas veltītas politiskajai vajāšanai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, - krievu diskrimināciju šajās valstīs viņa salīdzināja ar ebreju diskrimināciju pirmskara periodā.
Vaidere uzskata, ka Ždanokas izteikumi ir etniskā naida kurināšana. Pēc Vaideres domām, ja Ždanokai būtu taisnība, paralēles būtu sekojošas: Latvijā pieņemti likumi kuri aizliedz laulību un ārlaulību sakarus starp krieviem, krievvalodīgajiem un latviešiem. Latvijā tiek boikotēti krieviem un krievvalodīgajiem piederoši uzņēmumi, vērojami uzbrukumi, slepkavības un aresti pēc etniskā principa, vērsti pret krieviem un krievvalodīgajiem. Vienas nakts laikā nogalināti aptuveni simt krievi un krievvalodīgie, trīsdesmit tūkstoši ieslodzīti koncentrācijas nometnēs.
Acīs krītas uzmācīgi atkārtotais "krievi un krievvalodīgie" (varbūt vajadzētu ieviest tādu pašu frāzi – "latvieši un latviešvalodīgie"?), taču kopumā Vaidere precīzi atspoguļojusi latviešu radikālo nacionālistu sapņus. Tie viņai gluži vai no zemapziņas izšļākušies. Sapņi, ko pagaidām nav iespējams īstenot, tāpēc lietā tiek liktas citas, ne gluži tik brutālas metodes.
Patiesībā, nav nemaz tik daudz metožu valsts attīrīšanai no "svešiem etniskajiem elementiem". Manuprāt, atrodamas tikai četras.
1) Fiziska iznīcināšana.
2) Deportācija ārpus valsts.
3) Piespiešana emigrēt, dažkārt – agresīva, dažkārt – relatīvi maiga.
4) Bērnu asimilācija.
Patlaban pirmās divas metodes latviešu nacionālisti nevar izmantot. Nav jau tā, ka negribētos. Nevar – situācija nepieļauj. Vācieši tika "repatriēti", ebreji – noslepkavoti, taču tad bija karš, kas ļāva rīkoties tā, kā miera laikā nevar. Tā sakot, karš pieļauj visu.
Šodien tiek izmantotas "humānās" trešā un ceturtā metode, pareizāk sakot, to radoša kombinācija. Klasisks piemērs – krievu skolu pārvešana pie mācībām latviešu valodā.
Krievu ģimenēm ir piedāvāta cietsirdīga alternatīva: vai nu jūs piekrītat tam, ka jūsu bērni pārvēršas par latviešiem (asimilācija), vai kopā ar savām atvasēm vācieties prom no valsts (emigrācija). Uz Austrumiem vai Rietumiem – tā ir jūsu darīšana. Galvenais, lai Latvijā nebūtu ne smakas no krieviem.
Tātad paralēles starp ebreju kādreizējo diskrimināciju un tagadējo krievu apspiešanu ir acīmredzamas. Jā, metodes ir mainījušās. Taču mērķi – "latviska Latvija", jeb "Latvija bez nelatviešiem" joprojām mirdz un rāda ceļu tumsā. Kā spīdēja bendēm Arājam un Cukuram, tā spīd arī tagadējai naciķu paaudzei.
Gribu pievērst uzmanību kādam interesantam faktam: Krimināllikuma pants "Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana", par kuru Vaidere pieprasa saukt pie atbildības Ždanoku, Latvijā tiek pielietots ļoti selektīvi. Nespēju atcerēties, ka kaut vienu reizi starp aizdomās turamajiem par to būtu latvietis, kuru apsūdzētu par naida kurināšanu pret krieviem. Vai tad tādu nemaz nav?
Likumsargus nav ieinteresējis ne Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, deputāts Šnore, kurš sūkstījās, cik grūti esot padzīt krievu uti, ne rakstnieks Sedlenieks, kurš krievus nosaucis par "ģenētisku novirzi no vispārcilvēciskajām vērtībām". Toties Jurijs Aleksejevs, Aleksandrs Gapoņenko un Vladimirs Lindermans gan viņus ieinteresējuši. Gapoņenko jau tiek tiesāts par naida izraisīšanu, mēs ar Aleksejevu esam rindā.
Un tomēr es šaubos, vai VDD sāks darbu pie Vaideres iesnieguma. VDD darbinieki nav nekādi intelektuāļi, taču šajā gadījumā, man šķiet, viņiem pietiks prāta nekustināt sprādzienbistamo lietu.
Jebkura publiska diskusija par antisemītisma un rusofobijas līdzību (krimināllietas ierosināšana pret Ždanoku tādu diskusiju noteikti raisīs) var pamatīgi sabojāt Latvijas tēlu.