Romano uzsvēra, ka pēc Berlīnes sienas krišanas bijušās Varšavas līguma valstis ieguvušas demokrātiju un neatkarību, taču palikušas bāreņos. Tām bija vajadzīgs kāds, kas palīdzētu veidot ekonomiku, modernizēt struktūras. Bija neiespējami nepastiept tām palīdzīgu roku. Taču tā bija kļūda: sniegt palīdzību, pievienojot tās Eiropas Savienībai, tas nebija nepieciešams, valstis nebija gatavas, tās nav izgājušas ceļu, ko pārvarējusi Rietumeiropa.
"Mēs zaudējām Otrajā pasaules karā un zinājām, ka sakāve bija saistīta ar nacionālismu dažādās valstīs. Mēs no jauna ieguvām demokrātiju un nolēmām saliedēties, lai uz visiem laikiem atstātu pagātnē jebkādu nacionālismu. Taču viņi kļuva par tāda režīma satelītiem, kas nekad nebūtu pieļāvis pilnvērtīgas nacionālas un autonomas valdošās klases parādīšanos. Tām nav vajadzīga eirointegrācija, jo tās vēlas atgūt nacionālo suverenitāti, jo tām Padomju Savienības gals deva iemeslu atkal kļūt par nāciju, – iemeslu, ko tās gaidīja veselu mūžību. Mēs būtiski atšķiramies mentalitātes ziņā. Un mēs esam savās mājās izmitinājuši cilvēkus, kuri pie mums ieradušies tikai tāpēc, ka mēs piedāvājām interesantas ekonomiskās perspektīvas, nevis Eiropas radīšanas dēļ," – ir pārliecināts Romano.
Pēc viņa domām, eirointegrācijas lēmums pieņemts divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, Vācija nevēlējās, lai tās labajā flangā atrastos potenciāli naidīgas valstis, un uzskatīja, ka šāds lēmums dāvās vairāk priekšrocību nekā trūkumu.
Otrkārt, Lielbritānijas spiediens, kura nevēlējās Eiropas integrāciju.
Žaks Delors, kurš tolaik ieņēma Eiropas komisijas priekšsēdētāja posteni, centās bremzēt procesu, un kādu laiku runa bija arī par Eiropas Savienības starpvalstu attiecībām ar Austrumeiropas valstīm, taču nekādi soļi netika sperti. Vācija un Lielbritānija ļoti steidzās uzņemt Austrumeiropas valstis ES.
Taču pakāpeniski pie varas Austrumeiropas valstīs nāca eiroskeptiķi vai mērenie konservatori, vīlušies par Eiropas projektu.
Šodien Austrumeiropas valstīs valdošie politiskie spēki, kā arī Itālijā un Austrijā valdošā elite vēlas izveidot mažoritāru parlamenta grupu parlamentā Strasbūrā un sākušas pārrunas par sadarbību. Likteņa ironija: tās īsteno nacionālistisku politiku un kritizē Eiropu, pie tam izmantojot Eiropas struktūras. Agrāk viņiem šādas iespējas nebūtu. Šodien tā ir, pateicoties Eiropai.
Starp Austrumeiropas vēsmām, kas izplatās Eiropas rietumos, iespējams atzīmēt nekautrību un stratēģisko aprēķinu trūkumu: viņi izmanto Eiropu pret Eiropu, kritizē Eiropas komisiju, taču piekrīt tās pastāvēšanai un pat vēlētos to sagrābt. Par šī paradoksa simbolu kļuvis Naidžels Faradžs, galvenais Brexit piekritējs. Viņš ne reizi nav bijis savas valsts parlamentā, un visas cīņas organizējis no Strasbūras.
Tomēr jautāts, vai eiroskeptiķiem izdosies izcīnīt uzvaru, Romano atbildēja:
"To es nevaru pateikt, jo mūsu viedokli bieži vien regulē mūsu vēlmes. To es nevēlētos. Tas ir ļoti smags brīdis Eiropai, taču es pieturos pie saprātīga optimisma un uzskatu, ka galu galā virsroku gūs saprāts, un integrācijas procesā gūtie rezultāti netiks zaudēti."