Krievijas prezidents deva rīkojumu neierosināt pārrunas ar ASV atbruņošanās jautājumā un atbalstīja Aizsardzības ministrijas ierosinājumu izmantot raķešu "Kalibr" starta iekārtas uz sauszemes un izstrādāt vidēja un maza darbības rādiusa hiperskaņas raķešu sauszemes kompleksus, portālā RIA Novosti pastāstīja Irina Alksnis.
Ziņas radīja lielu skaitu komentāru par to, ka, spriežot pēc Maskavas reakcijas, to itin nemaz nav apbēdinājusi pasaules vēsturē lielākā šāda veida līguma faktiska likvidācija. Viedoklim ir zināms pamats, jo līgums INF būtiski saistīja rokas Krievijai – ierobežojumu dēļ valstij nebija tiesību neko likt preti Eiropā izvērstajiem pretraķešu aizsardzības sistēmas elementiem.
Šis apsvērums liek uzdot likumsakarīgu jautājumu: kāpēc tad Savienotās Valstis spēra tādu soli? Jā, Krievija sameklēja legālas iespējas "vājināt" līguma žņaugus, piemēram, tās pašas "Kalibr", taču kopumā INF nopietni ierobežoja valsti un garantēja virkni problēmu. Kāda jēga Vašingtonai faktiski liet ūdeni uz globālā politiskā konkurenta dzirnavām.
Versijas par to, ka Tramps esot Kremļa aģents, protams, ir amizantas, taču pieder pie nezinātniskās fantastikas žanra. Realitātē Baltā nama saimnieks ir Amerikas patriots, pieredzējis biznesmenis un nežēlīgs partneris pārrunās.
Domājams, ASV lēmuma mīklas atminējums meklējams šajās niansēs.
Vašingtonas lēmuma rezultātā, kas savukārt radīja virkni Maskavas risinājumu, visvairāk cietīs – tas ir acīmredzams – Eiropa. To pārsvarā pasargāja INF, un uz to būs nomērķētas jaunās raķetes, ko Krievija izstrādās pēc līguma laušanas.
Taču pat tas Eiropai nav sliktākais. Galvenās grūtības tai rada cita, daudz tuvāka perspektīva.
Transatlantisko partneru attiecības pēdējos gados ir varen aizraujošs vērojumu objekts.
Jau vairākkārt konstatēts, ka Eiropa – vecā Eiropa – ir izraudzījusies oriģinālu iespēju atbrīvoties no vasaļu atkarības attiecībās ar ASV. Vairākos jautājumos, kur pārsvarā nepieciešama "ideoloģiski stabila" retorika, tā saglabā absolūtu uzticību ASV un Eiropas vienotībai. Taču daudzos, tā sakot, praktiskos jautājumos Eiropa spītīgi iet patstāvīgu ceļu, kas ne mazākajā mērā neatbilst ASV interesēm un plāniem.
Spilgts piemērs – attieksme pret Krieviju. No vienas puses, Eiropa joprojām stingri atmasko Krievijas politiskās sistēmas nedemokrātisko raksturu un Kremļa biedējošos centienus, publiski ir ļoti nobijusies no Krievijas agresijas. No otras puses – pilnā mērā tiek atjaunota sadarbība ar Maskavu, pēc jebkuriem centieniem traucēt "Ziemeļu straumes 2" celtniecību vecā Eiropa sadod pa draiskulīgajām roķelēm un stingri uzsver – tas ir tikai ekonomisks projekts.
Ar lēmumu apturēt ASV dalību INF Tramps nodarījis nopietnu kaitējumu šai no Eiropas viedokļa ērtajai konstrukcijai, kaut vai tāpēc vien, ka krievu tanku parādīšanās Igaunijā, Zviedrijā vai kaut kur Nīderlandē ir tīrā fantāzija, un to ļoti labi saprot arī Brisele, Berlīne un Parīze. Taču, kad Krievijas vidēja un maza darbības rādiusa jaunās raķetes sāks kaujas dežūru, radīsies situācija, no kuras Eiropa ir atradinājusies INF darbības gados un mazināt to nespēj – draudus rada NATO militārās bāzes un PRA infrastruktūra Eiropas teritorijā.
Rezultātā Vašingtonas rokās ir nonācis nopietns arguments, ko Tramps tagad var izmantot pret Eiropu, pieprasot gan papildu līdzekļus NATO un ASV militārās rūpniecības kompleksam (līdz šim Eiropai veiksmīgi izdevies izvairīties no tādām investīcijām), gan arī politisku piekāpšanos, tostarp arī attiecībā pret Krieviju.
Tādā aspektā daudz labāk saprotami atklāti satrauktie, taču pārsteidzoši piesardzīgie Eiropas izteikumi INF apturēšanas jautājumā. Skaļas frāzes un izteiksmīgi lozungi ir piemēroti tikai tad, ja tevi nekas neskar. Pavisam cita lieta, ja notiekošais draud ar īstām problēmām. Gribot negribot nākas izteikties uzmanīgi.
Rodas vēl viens likumsakarīgs jautājums: vai Krievijai nevajadzēja piebremzēt ar INF apturēšanu, lai saglabātu manevra brīvību eiropiešiem?
Galu galā, uz spēles ir ne tikai "Ziemeļu straume 2" un citi Krievijas un Eiropas projekti, bet arī Eiropas liktenis – tā cenšas izrauties no atkarības, turklāt Krievijai tas ir ļoti vēlams viedoklis.
Atbilde ir vienkārša.
Neatkarības un suverenitātes iegūšana (vai atjaunošana) nav iespējama, ja netiek pārvarēta virkne grūtību, un neviens to nevar panākt otra vietā.
Pēdējos gados Eiropa ir spērusi vairākus nopietnus soļus šajā virzienā, un Vašingtonas gaidāmais spiediens pēc INF faktiskās laušanas kļūs par vēl vienu pārbaudījumu.
Ja Eiropa tiks galā ar amerikāņu jauno uzbrukumu, Krievijai atliks tikai nopriecāties – gan par viņiem, gan pašai par sevi. Ja ne, Krievijai atliks tikai just līdzi tiem, kuri spiesti mūžīgi pakļauties nekaunīgajam hegemonam. Krievijai nav iemeslu pievienoties tiem, kuri pakļaujas – valsts drošība ir svarīgāka nekā gaisīgās cerības uz to, ka "novērtēs mūsu miermīlību un nāks pretī". Tāpēc sauszemes bāzes "Kalibru" izstrāde ir vienīgā pareizā atbilde tādos apstākļos.