Bens Hodžess nav nekāds Polijas vietvaldis, atgādināja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans. Kaut vai tāpēc vien, ka ASV armiju komandēja ne tikai Polijā vien, - visa Eiropā, un tikai no 2014. līdz 2017. gadam. Tagad viņš ir vienkāršs Eiropas politikas analīzes centra Stratēģisko pētījumu departamenta vadītājs. Taču, pirmkārt, viņš strādā Vašingtonā, otrkārt, saglabājis Savienoto Valstu ģenerālpulkveža pakāpi. Tātad valdošās šļahtas acīs viņš ir Olimpa iemītnieks, kurators, mīļais tēvs. Ja ieradies Varšavā, tad nokāpis no debesīm. Nē, nav jau tā, ka visi viņam mutē skatītos, taču katru vārdu tver kā pērli. Pat tie, kuri domā, ka ir labāki par cūkām. Pie tādiem Hodžess ieradās vizītē.
"Esmu šeit jūs sapulcējis, - ģenerālis pastāstīja poļu biznesa aprindu pārstāvjiem, - lai paziņotu kādu sliktu ziņu. Polijas ģeogrāfiskajam stāvoklim ir izšķiroša nozīme Krievijas savaldīšanā." Paši attapīgākie aptvēra: viss skaidrs, nupat atkal kaut ko mēģinās izspiest. "Centrālā transporta mezgla celtniecība starp Varšavu un Lodzu veicinās drošību reģionā, it īpaši, ja saistīt to ar investīcijām loģistikas projektā Karpatos un dzelzceļu Baltijā," – Hodžess lika komersantiem domās aizlidot kaut kur grāmatvedībā.
"Savaldīšanas stratēģijas efektivitāte ir atkarīga arī no spēcīgas un modernizētas Polijas armijas uz sauszemes, ūdenī un gaisā," – amerikānis turpināja apelēt pie bagāto pilsoņu sirdsapziņas un naudasmaka. "Jā, karš jau ir laba lieta, bet kas būs, ja krievi neuzbruks," – viņi jau sāka rēķināt zaudējumus, kad pārdomās ielauzās ģenerāļa skanīgā balss. "Jūs esat mūsu drošības atslēga," – nogrieza kā ar nazi. Ja jau par atslēgu nosauca, būs jālien slēdzenē.
Varšava gan gribēja citādu lomu. Teiksim, mīļotās sievas lomu, kaut vai kara lauka draudzenes lomu. Pat ja amerikāņi pie Polijas robežas būtu piekāruši uzrakstu "Uzmanību, nikns suns!", lai krievi kārtīgi padomātu, pirms pārkāpt robežu, Polija tādu statusu būtu uzņēmusi ar mīlīgu smilkstēšanu. Kā nu ne, saimnieka draugs. Vismaz dzīva radībiņa. Bet te ņēma un par atslēgu nosauca. Tādu bezdvēselīgu, tādu neapgaroti dzelžainu. Tātad domā, ka var sarūsēt, tai var uztaisīt dublikātu, var pazaudēt un var iztikt arī bešā.
Vārdu sakot, jūtīgajiem poļiem ir iemesls saskumt. Tomēr valdība prot atrast kaut ko labu visā, kas saistīts ar ASV, atrast gaišo pusi. Jā, "atslēga" ir atkarīga no tā, kam pieder. Taču, ja tas ir angļu valodā runājošs cilvēks, atslēga viņa lūpās ir key. Tad Polijā viss būs O’kay. Ja paklausīt Hodžesu un ieguldīt kārtīgus līdzekļus kara takā, lai, kā viņš teica, "uzlabotu karaspēka manevrētspēju konflikta gadījumā ar Maskavu", tā vairs nebūs nekāda prasta atslēga, tā būs zelta atslēdziņa. Lai arī Karabasa rokās. Un jābūt īstam Purvadūķim, lai ar to lepotos.
Kaut gan... atslēga – tā vismaz nav tikumības josta. Tātad var priecāties par to, ka amerikāņi viņus vismaz tur kabatā.