Viedoklis

Latvijas labklājības noslēpums: jāslēpj nauda

Latvijas labklājības ministra amata kandidāte ir veiksmīga uzņēmēja. Taču viņas darbiniekiem tāls ceļš ejams līdz labklājībai: viņu mazās algas liek nodokļu inspektoriem aizdomāties par aplokšņu klātbūtni. Lai jūs nedomātu, ka tas ir slikti, mēs pastāstīsim, kāpēc tas ir labi.
Sputnik

Skaidrs, ka Latvija kā izdevusies valsts droši virzās uz priekšu, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Ceturto mēnesi kopš pagājušas vēlēšanas politiskās partijas apņēmīgi turpina izvēlēties valdību. Jaunie kandidāti – viens labāks par otru. Viena no viņiem, Ramona Petraviča, pretendē uz labklājības ministra amatu (tas, kurš ir atbildīgs par visādām sociālām lietām). Šīs ministrijas izdevumu budžets atšķiras no citiem, aptuveni kā ASV militārā budžeta daļa no progresējošās Ruandas korupcijas līmeņa.

Amats ir atbildīgs, gandrīz varonīgs. Līdz ar to nepieciešams attiecīgs cilvēks. Kāpēc gan ne Petravičas kundze, kura vada pirmās un otrās nepieciešamības produktu tirdzniecības kompāniju. Taču te aizdomu pilnie un, visticamāk, peļņu gūstošie žurnālisti ņēma un ielīda zem… otrās nepieciešamības apģērba. Un noskaidrojās, ka ministru kandidātes darbiniekiem tur un te bezpeļņas minimālā alga. Taču neviens it kā nesūdzas. Vai tiešām tāpēc, ka ienesīga uzņēmuma dēļ daļa algas tiek nodota no valsts aizlīmētā veidā? Žurnālisti nodokļu inspektoriem – aizrādījumi ir? Saka, ka ir. Lielākoties anonīmi. Bet mēs pārbaudīsim.

Eglītis pastāstīja, kad Latvijā minimālo algu varētu pacelt līdz tūkstotim eiro

Un kā ja pienākas godīgu nodokļu maksātāju sabiedrībā, protams, sāka kliegt. Zagļi, mantrauši, un to, un šo. Taču piedodiet, pilsoņi, jātiek skaidrībā. Pirmkārt, visi šie kliedzieni ir izdevīgi Kremlim. Viņi lej ūdeni tieši uz neizdevušas valsts dzirnavām. Otrkārt, aplokšņu algas valstī, saskaņā vien ar oficiālajiem datiem, saņem katrs piektais "godīgais nodokļu maksātājs".

Tā kā te nav nekā briesmīga – nevajag kliegt. Treškārt, ko jūs metaties virsū sievietei? Viņa taču par saviem darbiniekiem cepas. Viņa tak vēlas, lai viņiem šobrīd, nevis pensijā būtu ienesīgi un labklājīgi. Tas taču ir cilvēcīgi, pēc jēdzieniem, atbilstoši laika garam: ņemiet tagad, pēc tam tiksiet galā.

Turklāt, runa jau ir par labklājības ministra krēslu. Tur ir vajadzīgs sirsnīgs cilvēks, tiesa, citā virzienā: nevis cilvēku, bet valsts virzienā. Pensija? Minimums. Pabalsts – minimums. Sociālās izmaksas – minimums. Valstij vieglāk būs atrast līdzekļus visādām iniciatīvām, piemēram, lai iegādātos kaut ko nāvējošu, kas paaugstinās dzimtenes drošību. Ja cilvēks pieradis maksāt minimumu, tad tāds arī jāvirza amatam, ko jūs. Un ja runājam par aploksnēm… Tā ir labestība un rūpes par neizdevušies cilvēkiem. Ko tad par valsti rūpēties. Tā taču jau ir izdevusies.