Katrs, kurš kaut reizi vicinājis rokas uz ielas, lai iegāztu kādam pa viņa pretīgo purnu, ļoti labi zina, no kā atkarīgi pasākuma panākumi, atgādināja radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Jā, rokas ir tikai divas, pretīgs purns – it kā viens. Taču, ja priekšā vīd divi purni, trīs vai pat vēl trakāk, no katastrofas neglābs nekāda drosme, veiklība, vismelnākā josta, megapaņēmieni vai par smags lauznis. Tad labāk jāpadomā par kājām. Par abām kājām.
Protams, Krievija ir milzum liela, vienatnē ar to galā kurš katrs vis netiks. Lai kā Ukraina trenē savus brašuļus un krāmē biksēs ķieģeļus, lai kā biedē ar savu vecāko brāli – karatistu, kurš teju no aizokeāna ieradīsies, sāncensība iznāk bēdīga. Vajadzīgi uzticami draugi, gatavi stāties vienā frontē.
Arī ukraiņu aizturētos varonīgos jūrniekus pagaidām nekādi neizdodas izglābt. Uz Ukrainas skaļajiem bļāvieniem un smagajiem kāju piespērieniem Krievija tikai žāvājas vien. Tāpēc Petro Lielais sapulcēja pie sevis diplomātus no dažādām valstīm. Lai visi kopā, spēcīgi, vienbalsīgi piedraudētu kaimiņam ar dūrītēm. Uz aicinājumu atsaucās Polija, Lietuva un Igaunija, kas vienmēr gatavas likt austrumu kaimiņam "dislike" (vēl ir arī Latvijai, tiesa, tikai Twitter).
Polijā teiktu, "компания не велька, але бардзо пожондна" (kompānija nav liela, toties cienījama).
Apsēdās kopā, nosodīja, pieņēma liktenīgu lēmumu – pastiprināt spiedienu pret Maskavu. Spiest, kamēr mīkstums izies, kamēr izspaidas parādīsies. Vārdu sakot, kamēr sula nesāks tecēt. Ja visi vienā rāvienā no visa spēka saspiedīs, varbūt pat pārsprāgs. Vārdu sakot, tur, viņā pusē jau var sākt baidīties.
Jā, krievu šovinisti aiz bailēm rāda valstu izmēru. Sak, ko jūs tur esat sakūdījuši? Pie mums taču viens apgabals ir lielāks nekā jūs visi kopā ņemti, un tā tālāk. It kā izmēram būtu nozīme. Baltijā, piemēram, nozīme ir tikai saliedētām un taisnām rindām. Lietuva un Igaunija skaisti līdzās stāv. Ja nu kas, Latvija Twitter’ā piebeigs. Bet Porošenko lai sāk žņaugt. Viņam svars ir piemērots, slava un griba. Tā sakot, "vēl nav nomirusi".
Un tomēr sabiedroto sastāvs kaut ko atgādina. Biedri, vai nav pienācis laiks ne tikai pļāpāt vien? Vai nevajag nodibināt īstu, normālu Žečpospoļitu kā vecajos labajos laikos? Ja nu pēc tagadējā Bargā Maskavā sāksies jukas? Ja nu beidzot Kremlī kaut kas piedegs vai pat nosvils? Līdz pamatiem.
Daudzi patrioti vārsta mutes – kas tad notiks ar mūsu suverenitāti? Vīžu un salmu nacionālās vajadzības nāksies uzmest uz mūrīša vai pat krāsnī. Turpat aizies daudzkrāsaini karodziņi, dažnedažādas valodas, visādas identitātes. Tad var zvērēt uzticību poļiem. Protams, sirdij jau tas viss ir dārgs, taču nebūsim liekuļi – ne jau tik ļoti, lai pie tā turētos. Turklāt vēl dūmojošas Maskavas labad - tāda aina, biedri, ir to vērta.